Piektā diena.
Jul. 28th, 2006 | 09:18 pm
Andžejs: Es pat nezinu, ko lai raksta...
*Dziļdomīga nopūta*
Mēs esam pierādījuši, ka esam ģeniāli
Rekā tā nu ir sanācis, ka esam pārdzīvojuši pusi no nometnes. Vēl tikai puse palikusi. Droši vien mazākā. (MUA HA HA HĀ!!!)
Tā sauktajā veselības grupā vairs nav neviena fiziski pilnībā vesela cilvēka. Sākam jau domāt viņiem jauno grupas nosaukumu. Ir idejas. Piemēram "Invalīdu grupa".
Sportistu grupa ir. Vienkārši ir. Velk savu nožēlojamo dzīvību pār Limbažu kalniem.
Kas mums vēl jauns?
Ak jā! Ir sācies otrais treniņu cikls. Vēl priekšā tikai viens, kurš sāksies pēc otrā cikla beigām.
Kulminācija jau ir zināma. Seši milzīgi apļi pār tiem pašiem nožēlojamiem Limbažu kalniem, kuri mūs pilnībā izrubīja pirmajā dienā.
Tagad mēs veltījām mirkli pašapceres par tām ķermeņa vietām, kuras mums nesāp. Tie ir roku pirksti un deguns. Visnožēlojamākā stāvoklī ir kājas.
Šovakar mūsu istabiņas rīkoja "jautros pasākumus"
(Tiem, kas nezin. Jautrie pasākumi ir tad, kad visa nometne atvelkās pēc grūti pavadītas dienas, lai mēģinātu saglabāt kripatiņu cilvēcības, iesaistoties radošās aktivitātēs.)
Iepazīstinājām biedrus ar mūsu stila mēmo šovu. Varētu teikt, ka šo pārbaudījumu viņi godam izturēja.
Pēc īsa apmulsuma tika uzminēti arī vārdi: sievišķīgais šarms.
Pašā nobeigumā Maxis man piedāvāja barteri: par divām dziesmām es drīkstēšu nepiedalīties rīta rosmē. Es to godam izpildīju un izpelnījos standing ovations no nometnes biedriem, kas ir milzīga atzinība, ņemot vērā, ka bez sāpēm neviens nespēj piecelties.
Pēc šīs fantastiskās veiksmes, Andžejam radās plāns. Savākt vairākus cilvēkus no sportistu grupas un draudēt Maxim, ka viņi dziedās, ja netiks atbrīvoti no rīta rosmes. Plāns tika atbalstīts, bet pagaidām vēl tiek taupīts pilnīgam izmisuma mirklim.
Bet citādi Ronins Kenšins ar mums var būt lepns.
*Dziļdomīga nopūta*
Mēs esam pierādījuši, ka esam ģeniāli
Rekā tā nu ir sanācis, ka esam pārdzīvojuši pusi no nometnes. Vēl tikai puse palikusi. Droši vien mazākā. (MUA HA HA HĀ!!!)
Tā sauktajā veselības grupā vairs nav neviena fiziski pilnībā vesela cilvēka. Sākam jau domāt viņiem jauno grupas nosaukumu. Ir idejas. Piemēram "Invalīdu grupa".
Sportistu grupa ir. Vienkārši ir. Velk savu nožēlojamo dzīvību pār Limbažu kalniem.
Kas mums vēl jauns?
Ak jā! Ir sācies otrais treniņu cikls. Vēl priekšā tikai viens, kurš sāksies pēc otrā cikla beigām.
Kulminācija jau ir zināma. Seši milzīgi apļi pār tiem pašiem nožēlojamiem Limbažu kalniem, kuri mūs pilnībā izrubīja pirmajā dienā.
Tagad mēs veltījām mirkli pašapceres par tām ķermeņa vietām, kuras mums nesāp. Tie ir roku pirksti un deguns. Visnožēlojamākā stāvoklī ir kājas.
Šovakar mūsu istabiņas rīkoja "jautros pasākumus"
(Tiem, kas nezin. Jautrie pasākumi ir tad, kad visa nometne atvelkās pēc grūti pavadītas dienas, lai mēģinātu saglabāt kripatiņu cilvēcības, iesaistoties radošās aktivitātēs.)
Iepazīstinājām biedrus ar mūsu stila mēmo šovu. Varētu teikt, ka šo pārbaudījumu viņi godam izturēja.
Pēc īsa apmulsuma tika uzminēti arī vārdi: sievišķīgais šarms.
Pašā nobeigumā Maxis man piedāvāja barteri: par divām dziesmām es drīkstēšu nepiedalīties rīta rosmē. Es to godam izpildīju un izpelnījos standing ovations no nometnes biedriem, kas ir milzīga atzinība, ņemot vērā, ka bez sāpēm neviens nespēj piecelties.
Pēc šīs fantastiskās veiksmes, Andžejam radās plāns. Savākt vairākus cilvēkus no sportistu grupas un draudēt Maxim, ka viņi dziedās, ja netiks atbrīvoti no rīta rosmes. Plāns tika atbalstīts, bet pagaidām vēl tiek taupīts pilnīgam izmisuma mirklim.
Bet citādi Ronins Kenšins ar mums var būt lepns.