Grāmata

"Mēs nerunājam ar cilvēkiem, mēs runājam uz cilvēkiem",

Mon, 27 Aug 2012 21:21:11 GMT

- Žaks Fresko

Man nav nekādas nojausmas, vai saulē izkaltētam kāpu priežu zaram līdzīgais večuks joprojām ir dzīvs, klusībā ceru, ka ir, kaut pārsteigts nebūtu ne par vienu no iespējām. Savā ziņā viņš ir tāds kā mans elks. Pat aizsūtot pie joda visus ģeniālā dizainera izgudrojumus, visu viņa devumu mūsu dzīves ritma un motīvu novērošanā, visas večuka norādes un instrukcijas par to, kā pāris gadu laikā mūsu planētu pārvērst apdzīvojamā paradīzē, sirmā kunga prāta asums un gara skaidrība simts gadu vecumā ir tas, kas mani patiesi aizrauj. Klusībā sakrustoju pirkstus un saprotu, ka, ja cilvēka sirmākajā vecumā ir kāds aspekts, kam vērts līdzināties, tad tas ir šis.

Vēlīnās vasaras rīta debesīs sauli laiku pa laiciņam aizsedza kāds no plašā mākoņu lauka klejotājiem, liekot dzestrajam vējam un reizēm pat kādai lietus lāsei atgriezt mani "Hei, drīz būs rudens" realitātē pēc vairāku minūšu ilgajām saules peldēm ēnainuma starplaikos. Kofera roktura smagums cieši iegūla plaukstā un es, ritmiskā [kā teica Mikus "tavā spēcīgajā gaitā"] solī šķērsoju vienu mazo stāvvietas izbrauktuvīti pēc otras. Stokholmā pret sniegu un ledu garajos tumšās Skandināvijas ziemas mēnešos sāls vietā cīnās ar sīciņām granīta šķembiņām uz ceļiem, ietvēm un brauktuvēm. Vietējie suņi, varu saderēt, izbauda kodīgā hlorīda nesaēstus ķepu spilvetiņus, bet vietējie tūristi, atkal esmu gatavs derēt, lād mazos akmentiņus par līšanu kofera riteņos. [nopūta]

Pieturas vienmuļajā cilvēku burzmā caur citiem izceļas divas žirgtas un dzīvīgas kundzītes krietni pāri septītajam gadu desmitam. Viena no viņām rokās tur karti kamēr otra pāršķirsta papīra lapas un krieviski sola tūlīt atrast vajadzīgo viesnīcas adresi. Pirmā neiztur un vēršas pie blakusstāvošās, divreiz jaunākās, iepriekš nepazīstamās slaidās blondīnes ar reģionam tik raksturīgo gaišo ādu un "to" ģērbšanās veidu. "Izvinjite! Vi tozhe na avtobuse ezhajete?"

Ziemeļu dāma, mirkli iegrimusi pārdomās, nedroši atbild: "Yes, I will take the bus".

- Avtobuss?

- Yes, a bus.

"Horosho!", sirmā dāma izplūst smaidā un turpina: "nam nuzhen vot kakoj adress. Skazhite pazhalujsta, gde nam vistupatj?", viņa vaicā, sniegdama sarunas biedrenei nelielu, aprakstītu, taču rūpīgi glabātu papīra lapiņu.

"Oh, I see, Birgerjarlsgattan", seko mirklis pārdomām un pauzīte "I do not know the name of the stop. But you can sit close to me and I will show you when your stop is next!", blondīne priecīga nočivina.

- Vi nam pokazhitje, da?

- Yes, of course. I will show you. Birgerjarlsgattan.

"Birgerjalrsgattan!!", večiņa priecīga izsaucās un viņas sajūsmu var pārmākt vien mana neizpratne par to, kā pie joda viņas tik sekmīgi viena otru saprata..

- Are you russian?

- Da! Ja iz Rigi! Vi iz Stokgolme?

- Yes, I live here.

Dažās turpmākā klusuma sekundēs mana neizpratne par nupat piedzīvoto paspēja vien pieaugt augumā, taču gaišmatainā dāma no jauna vērsās pie simās māmuļas ar nu jau pavisam familiāru žestu sniedzot roku. "Jag ar Sylvia", viņa piezemēti nosaka.

- Olga! Prijatno paznakomitsja!

Valodas barjera my ass.

Ej nu tagad tiec gudrs..

Tue, 10 Apr 2012 10:38:49 GMT

Man patīk sapņu vides realitāte. Krāsas, kuras nomodā tu nemaz neatceries, tev spīd pretī iepriekš neredzētā spožumā, skaņas ap tevi rada tikai tie priekšmeti, uz kuriem paskaties. Viss parējais šķietami slīd bez skaņas un bez vides traucējumiem. Tieši tādēļ es nedzirdēju savu soļu atbalsis pret gaiteņa sienām, pa kuru gāju, savā plaukstā satvēris A. rociņu. Es pazinu apkārtni, kaut nekad mūžā neesmu tur bijis. Visapkārt bija soļojoši cilvēki, daudzi uz mums paskatījās un smaidīja.

Paskatījos pār plecu un ieraudzīju večiņu.

Viņas sirmos, sudrabpelēkos matus nosedza melnais, necaurspīdīgā auduma lakats, pieklājīgajam vecumam nedabiski slaido vidukli ietvēra melnie svārki līdz zemei, nosedzot vecenītes pēdas un ar viņas līgano gaitu radot iespaidu, ka viņa drīzāk lidinās pa gaiteni, nevis nāk man tuvāk. Melnajā, adītajā villainē ietvertais stāvs mani sabaidīja, kaut sirmās māmuļas sejā bija lasāma vairāk gudrība un dzīvesziņa, nekā briesmas.

"Pietiek!", es iesaucos un ļaužu pilno gaiteni kā uz burvju mājienu nomainīja rietošas saules pieliets klaju priežu mežš. No biezā sūnu paklāja augšup cēlās miglas garaiņi un, uz tuvējā egļu biezoknīša fona manā priekšā joprojām stāvēja melnā vecenīte. Es [sapnī] aizvēru un atvēru acis. Viņa nepazuda.

Apkārtne mainījās vairākkārt, vienīgi večiņa nemainīgi palika manā acu priekšā.

"Kādēļ tu man seko?", es vaicāju.

- Tu esi novirzījies no sava ceļa. Tu neesi tur, kur tev jābūt, un nedari to, kas tev jādara. Es tev sekošu, kamēr tu to atkal neatradīsi.

Sun, 11 Mar 2012 18:29:48 GMT

Latvijas Z-diena ļauj vairāk saprast, ka nebūt neesmu daudzskaitlīgu domubiedru ieskautajā pārmaiņu arjergardā un prātu nodzērušu krievu onku vai agresīvo vegānu saukļiem neviens cits ceļā nestāsies. Izņemot, varbūt, almighty_j

Un varbūt, ka tas nav nemaz tik slikti.

Dialogs

Sat, 10 Dec 2011 17:25:33 GMT

Viņa, raugoties uz garām aizbraucošo Smart auto: Kamdēļ vispār cilvēki izvēlas braukt ar smārtiem?

Viņš, atceroties 2008. gada about.com rīkoto aptauju par visgejiskākajām mašīnām, kurā Smart ieguva godpilno pirmo vietu: Lai uzsvērtu savu homoseksualitāti.

Viņa: Kā man ir apnikuši tie tavi vidusskolnieka jociņi!

Viņš: [mēģina skaidrot sava viedokļa būtību un tā pamatotās saknes pētījumā par gejiem un mašīnām]

Viņa: [apvainojas un ar puisi vairāk nerunā]

Ko Vilkt?

Thu, 17 Nov 2011 12:01:00 GMT

Ko meitene vēlas dzirdēt, kad puisim sūdzas par to, ka viņai nav ko vilkt?

Thank you for smoking!

Sat, 05 Nov 2011 17:21:08 GMT

- Es tev varētu ļoti daudz ko pastāstīt par smēķēšanas kaitīgumu,

teica man pretī stāvošais sirmais vīrs. Savam vecumam, ko vērtēju ap gadiem sešdesmit un vēl, viņš bija neparasti slaids, nedomājot atzinu, ka savu jaunības dienu laikā viņš bijis teju vai īsts milzis. Plānās, bālās lūpas, šaurā mute, asi izcirstais ērgļa deguns un gaišā acu krāsa viņa kalsno seju vērta nedaudz līdzīgu Romas imperatoriem. Vīra kustības, ceļot pie lūpām cigareti, izskatījās kā kadri no filmas, kas attēlo palēninātus svarīgākos no mirkļiem, viņš runāja lēni un spēra soļus viegli atgāzies atpakaļ.

"Kāpu uz stalažām.", viņš turpināja, "Visu dienu pūta briesmīgs vējš un mēs toreiz remontējām.. Dievs zin` ko mēs tur remontējām. Lai nu kā, kāpt vajadzēja ar prātu, turi rokas pie kaut kā stingra, apkārt neskaties un atpakaļ nekāpies. Nebiju jau pirmo dienu ar pīpi uz jumta, zināju, kā tās lietas darāmas līdz... briesmīgi gribējās uzpīpēt. Atlaidu roku no stalažu stieņiem, lai uzvilktu špicku kā pēkšņi tāds brāziens vēja uznāca! Nopūta mani, nokritu. Savus sešus metrus. Salauzu roku."

Vīrs ievilka plaušās dūmu devu, izpūta to un mitrās, miglainās bezvēja dienas gaiss ar savu pelēkumu dūmus pie sevis uzņēma kā mājās.

- Tad vēl vienreiz, laikam tas bija Krievusalā. Gāju pa piestātni, bija ziema, sniegs visapkārt un zem tā vēl ledus. Slīd kā ellē. Visu laiku pie kaut kā turējos, taču, nu, uzpīpēt jau arī gribās. Atlaidu rokas, uzvilku špicku, spēru soli un - bladāc - visā garumā noliku uz mutes. Kabatā bija manas lielās, cietās Zippo. Uz tām arī nokritu. Salauzu gūžu.

Ar plaukstu vīrs pabraucīja savu stīvo sānu un brīdi skatījās gar mani uz svina pelēko, spoguļgludo jūru.

- Ielika man kājā metāla savilces, skrūves.. Tad izņēma un es pēc kāda laika gāju pa Pērnavas ielu. Briesmīgi gribējās uzvilkt vienu, bet kā reiz smēķi bija beigušies. Redzu - tepatiņās taču veikals, tāds maziņš, pagrabiņā. Nu ko tur daudz domāt, ies iekšā, tikai kāpnes tādām stulbām flīzēm noliktas, lietus bija, slīd kā traks. Nu, nenoturējos, garšļaukus ievēlos veikalā un [dziļa nopūta].. salauzu gūžu. To pašu. Dakteris teica, ka šoreiz vairs skrūves ārā neņems, pārāk bieži es tās kājas laužu. Tā man tagad ir - pilna pakaļa ar tēraudu.

Kāds patiesi neklausās tajā, ko visums saka viņam priekšā.

Kamēr dzeru kafiju, nevaru [ievietot vajadzīgo].

Thu, 27 Oct 2011 13:09:48 GMT

Kafijas iedzeršana šodien nav nedz cīņa ar miegu, nedz garšas bauda, nedz pieraduma virzīta socializācija. Tā ir tik vien kā izvairīšanās no lietām, ko patiesībā negribu darīt.

Ich versteh euch nicht

Thu, 07 Apr 2011 21:22:27 GMT

Kafija bija sanākusi sasodīti garda un pie vainas bija teju vai viss - pat pavasaris. Tā mānīgi vēsās saules staros un šur tur sastopamajos stindzinoši bāli pelēkā kūstošā sniega laukos slēpjas patiesais gadalaiks tējām, platām palodzēm un grāmatām, jā, pavasaris, nevis čomaks rudens; pielijušos, miglotos, krāsainām lapām pilni bārstītos mežus es tveru ar patiesu prieku. Jā, sava artava bija arī draudzīgā benzīntanka darbinieka kontā - pie kases aparāta stāvošais puisis bija pamanījies ap sevi radīt teju necaursitamu oreolu un šo pāris pieklājības/nepeciešamības teikumu laikā, ko paspējām pārmīt, mans prāts itin viegli būtu varējis Valdi [šķiet, patiesi tā viņu sauca] ierindot kaut kur pie attāliem brālēniem vai pirmo klasīšu biedriem.

Silti saldā, izkusušā sīrupa karameļu aroms, vijoties caur svaigās kafijas garaiņiem pakutināja manas nāsis. Lietus bija mitējies. Ja es labi pie tā piedomāju, spēju saskatīt saules ripas atblāzmu pavisam tālu virs rietumu pamales, dienas kļuva gaišākas. Savā ziņā, es allaž esmu priecājies par dzīvi tik tuvu kādam no zemeslodes poliem - katrā manā gadā ir četri izteikti gadalaiki un divi manāmi saulgrieži, šķiet, tā vien dēļ mēs nesūdzēsimies par garlaicību un mana sen iecerētā filma, kurā nebūs neviena jauka varoņa, un kura patiks tikai tiem, kam nav nekā labāka, ko darīt, negūs atzinību. Iespējams, ka šādi pat ir labāk.

Ar lielu pēdējo saldā dzēriena malku es biju spilgto papīra trauciņu savā rokā iztukšojis un skatījos tājā ar nelielu apmulsumu sejā. Beidzās. Tik ātri. Sasodīts...

"Tev nevajadzētu pieķerties lietām, kas ir laicīgas", iedomu tēls Džims, kā ierasts, bez sveiciena vai ievadvārdiem, mani pārsteidza daļēji sagatavotu.

Nebiju noskaņots uz kašķi vai jocīgām sarunām ar sevi, kuru laikā, man vismaz tā šķiet, es izskatos nedaudz ķerts - "Jā, bija ļoti garšīga, paldies!".

Sarunā iestājās pauze vien dažu sirdspukstu ilgumā, kuru pirmais pārtrauca tās mazāk sataustāmais dalībnieks

"Ir arī lielāka realitāte, vai zini," viņš turpināja "tev jau nu vajadzēja to zināt".

- Vai mēs tagad runāsim par Dievu, Džim?

- Nē, par Dievu vēl ne. Par realitāti. Tā ir liela. Lielāka! [šis vārds skanēja nedaudz uzsvērti, šķiet, piešķirot realitātei īpašu... izmēru]

- Vai tevis teiktajā ir kāda slēptā jēga, kuru mēs tūdaļ atklāsim? [uz mirkli apdomāju, vai mana teikuma skanējums nebija necerēti aizvainojošs. Man biežāk vajadzētu veltīt laiku šādai apdomai] Nepārproti, vienkārši bieži tu ee.. dirs.

- Jā ir, pat vairākos līmeņos. Skaties uz savu dzīvi kā salātiem! [kāda lieliski izvēlēta analoģija!] Nē, labāk - kā uz teātri. [šis jau pēc kaut kā izklausās] Luga ir luga, pat tad, ja kāda dekorācija vai aktieris tajā vairs nav. Ja Elīza nedodas glābt savus gulbjus, bet ielec teleportā - izrāde tik un tā turpinās. Gulbjiem iet citādi, bet izrāde turpinās.

- Tie ir vairāki līmeņi?

"Nē, vēl ne," iedomu tēls strupi attrauca, "bet būs, un, klausies, šis, iespējams, ir pat svarīgāk - skatuve nav visa pasaule. Tai ir ieeja un ir izeja un kamēr tu sēdi un, ar sarkano audumu posterētajam koka krēslam čīkstot, lādē priekšā sēdošo resni, kuram grūti redzēt garām, un ceri, ka tas bērnelis aizmugurē beigs klepot, tu esi iegrimis, iedziļinājies un seko līdz notikumiem ar aizturētu elpu. Tu domā, izsaki viedokli, līksmo un dusmojies, jūti līdz un tev tas šķiet bez gala svarīgi, līdz brīdim, kad ieslēdzas lielās gaismas un visiem laiks doties mājās.". Klusinātā balsī viņš noteica vēlreiz: "Skatuve nav visa pasaule".

Es neko nespēju un negribēju bilst, tādēļ Džims turpināja: "Un, lai cik svarīga šī fiška ikviena dzīvē nebūtu, tā sniedz visai mazu mierinājumu ikdienas problēmu kontekstā. Tev būs jāēd, jādzer, jāaug un jāsocializējas, tu vēlēsies siltumu, drošību un sabiedrību un sevis un genoma turpinājumu. Ai, es gribētu, lai tu zini, ka tas viss ir tīri tehnisks sīkums."

- Tehnisks sīkums..?

- Protams! Neba nu pasaule tā iekārota, ka Āfrikas bērni mirst badu, nē, šī problēma ir tehniska un risināma ir tehniski, tāpat kā miljons citu... Principā visas, izņemot šo vienu - realitāte. Tā ir lielāka.

Es nopūtos un izbraucu plaukstu cauri matiem, cenzdamies iedabūt savā paurī to, ko Džims man tik kvēli alka pavēstīt. "Klau..", es lēni iesāku savā dziļu pārdomu tonī, "vai es varētu nelielu rezumējumu tikko dzirdētajam?"

- Baidos, ka ne. Varbūt, ka man tāpat nemaz nav taisnība.

- Džim... Es neko nesapratu.

- To es jau gadīju.

Viņa tonis bija šokējoši mierīgs. Es vēlētos, lai pirms šīm pēkšņajām partizānveidīgajām izniršanām no manas apziņas dzīlēm es kaut reizi tiktu brīdināts vismaz par sekojošās sarunas tēmu, liekas Džims to jau ir savā prātā apspēlējis simtiem reižu un peld kā zivs jomās, kurās es grimstu kā akmens. "Zini, tu man ļoti atgādini kādu manu bērnu dienu varoni..", es bildu.

"Ja tā padomā, tas ir visai loģiski, vai ne?", sekoja piesmēķētas balss atbilde un mēs abi pasmaidījām.

Spārnotie draugi.

Fri, 04 Feb 2011 07:32:15 GMT

Agrā rīta saules slīpi krītošie, gaiši iesārtenie stari lika senilai mūra sienai kūpošu tvaiku mutuļu veidā atbrīvoties no liekā mitruma, un no jumta sniega klajumiem pilošais ūdens ar savu pakšķu simfoniju daiļoja apkārtni. Bet tas nav galvenais, pirmo reizi kopš septembra es dzirdēju putnu rīta dziesmas. Vārnas un kaijas neskaitās.

Atklāsme

Sun, 30 Jan 2011 17:29:05 GMT

Ja mani sauktu Igugis, mans vārds, izlocīts ģenitīvā nē, bet akuzatīvā, būtu lasāms vienādi no abām tā pusēm.

Kino mūs pilnveido

Tue, 12 Oct 2010 19:57:22 GMT

"Tu tam neticēsi. Tu reiz ietilpi šeit, manā plaukstā. Un es tevi pacēlu un teicu tavai mātei - šis puika būs visforšākais puika pasaulē, šis puika būs labāks par ikvienu. Un tu izaugi lielisks, vien vērot tevi bija bija prieks un ik diena bija kā dāvana; tad pienāca laiks tev kļūt par lielu cilvēku, laiks bija tev doties pasaulē un tu to paveici... bet kādā brīdī tu mainījies. Tu beidzi būt pats. Tu sāki ļaut cilvēkiem bakstīt ar pirkstu tev sejā un teikt, ka neesi nekā vērts. Un, kad pienāca grūtāki laiki, tu sāki meklēt ko vainot, sāki meklēt Lielo Ēnu...

Ļauj man tev teikt to, ko tu jau tāpat zini - pasaule nav vien saulīte un varavīksnes. Tā ir ļoti cietsirdīga, ļoti ļauna vieta. Un vienalga, cik skarbs tu esi, tā notrieks tevi uz ceļiem un tur tu arī paliksi, ja tai ļausies. Ne tu, ne es, ne kāds cits nespēj iesist tā, kā to spēj dzīve, bet stāsts nav par to, cik stipri tu sit. Runa ir par to, cik stiprus sitienu tu spēj uzņemt, bet turpināt savu ceļu, cik daudz tu spēj izturēt, bet turpināt iet tālāk.. Tā tiek izcīnītas uzvaras.

Ja tu zini, kā vērts tu esi, tad ej un paņem to, ko esi pelnījis. Tikai esi gatavs tam, kā dzīve tev iesitīs. Un nevicini pirkstus, stāstot, ka neesi tur, kur vēlies, dēļ viņa, viņas vai viņiem. Tā dara tik gļēuļi un tu tāds neesi! Tu esi labāks!!"

- Rokijs Balboa

Mon, 27 Sep 2010 16:33:36 GMT

Cilvēkiem vajadzētu žaunas. Ne tikai tamdēļ, lai padomju jaunatnes literatūrā populārais "Piever žaunas!" būtu ieguvis praktiskāku pielietojumu, taču jo vairāk tam, lai mēs spētu ilgāk par dažiem mirkļiem izbaudīt to, kāda pasaule kļūst zem ūdens. Tad, kad tavas ausis kļūst jūtīgi nospiestas un diafragmai uzgūlis savāds smagums, attēls tev visapkārt ir izplūdis un, ja arī redzi gaismas starus, tie šķiet nākam no neizsakāmas tālienes [tikpat labi, arī tuvuma], pastaigāt nespēj un pārvietojies lēni, bet ar savādu grāciju, un vide tev visapkārt liek saprast, kāda ir patiesi bieza realitāte, tu sajutīsi mieru, kādu virszemē piedzīvot grūti.

Šķiet, es jūtos līdzīgi, ienirdams darbīgumā.

7

Wed, 01 Sep 2010 15:46:59 GMT

"Cīņas iznākums ir zināms jau pirms tās sākuma un gatavībai, nevis cīņas gaitai, ir izšķiroša nozīme", savā grāmatā "Kara māksla" vēstīja sestajā gadu simtenī pirms mūsu ēras [iedomājamies uz mirklīti - 2600 gadus atpakaļ.. jēziņ!] dzīvojošais taktikas teorētiķis Sun Tzu, un, lai arī šīs grāmatas lapas es pāršķirstīju nu jau pirms daudziem gadiem, joprojām esmu pārliecināts par šī vīra vārdu patiesumu.

Es biju slikti sagatavojies un, taisnību sakot, biju pārliecināts, ka vecajam sakārnim mans darbs sevišķi pie sirds neies. Vien padsmitos mērāmās darba stundas, kas ieguldītas šķietami grūti paveicamajā darbā, steiga un nevaļa neveicināja pārliecību un, patiesi, biju pilnīgi drošs, ka mans plānsieniņu ribotais koka kupols ir sanācis vienkārši anāls. Tieši tā to pie sevis arī saucu - anālais kupols.

"Sēstieties", ar vecīgo roku rādot uz krēslu sev blakus pasniedzējs noteica balsī, kas nebija nedz salti pavēloša, nedz drūmi biedējoša, taču tajā pat laikā izgaisināja jebkādu vēlmi iebilst. Vīra šaurie pleci un vecuma saliektais augums nevēstīja ne par ko, kas šo cilvēku atšķirtu no simtiem citu, taču brīdī, kad viņš sāka runāt, tīkamais balss tonis, kodolīgi jēgpilnie teikumi un nedaudz zibošais acu skatiens darīja runātāju savā ziņā līdzīgu Cūkkārpas Dumidoram. Tikai dzīvāku. Šķita, ka sirmais kungs spēj vien dažu vārdu teikumā ietvert domu, kura jāpārdomā vairākos līmeņos; pēc katras viņa izteiktās frāzes es devu sev dažu sekunžu apdomu laiku, aizkavējot savas atbildes un sajūtoties viegli debīls.

Paņēmu klēpī savu somu, atvēru to un ar pirkstiem sataustīju papīru kaudzīti. Neviena soma manā skatījumā nav pilnīga bez papīru kaudzītes vai termosa. Es cenšos pieturēties pie vismaz vienas no vērtībām.

Ar viegli pārsteidzīgu žestu izvilku papīrus sev klēpī un sāku ar skatienu urbties tiem cauri, meklēdams anālā kupola pazīstami zilo titullapu. Nelielās grēdas virspusē manī ar bēdīgām acīm noraudzījās piemīlīga trīskrāsu kaķenīte, ērti piesēdusi uz šķietami mīkstas, baltas sedziņas, kaut lapas augšpusi rotāja melns, skumjas uzdzenošs "pazudis kaķis!" uzraksts. Profesors pamanīja to pašu.

"Vai jums pazudis kaķis?", viņš līdzjūtīgi apvaicājās.

Zibenīgi apsvēru savas opcijas. Man nekad nav bijis kaķis, nemaz nerunājot par iespēju tādam pazust. Un man nepatīk melot.

"Jā..", žēli novilku;

- Ak cik žēl! Ziniet, man ļoti patīk kaķi.. Burvīgi dzīvnieki.. [pauze, kurā pasniedzēja gaišās acis novirzījās sāņus, atklājot viņa atmiņā ainu, kura citiem liktos banāla, taču viņam - nenovērtējama] Nu labi, dotiet nu šurp to savu darbu.

Sirmais vīrs gandrīz nekad nesmaidīja un pat man bija grūti pamanīt pavisam nedaudz uz augšu ieliekušos lūpu kaktiņus, acīm no kaķu atmiņām atgriežoties mūsdienās. Kaujā negaidot bija ieradusies kavalērija. Ierij šito, Sun Tzu!

Pacienti

Thu, 19 Aug 2010 10:30:58 GMT

Daudzus gadus no savas dzīves biju pārliecināts, ka G`n`R daiļradē "all we need is just a little patience" pēdējais vārds nozīmē "pacienti". Un visumā dziesma ir par mediķiem, kuriem pārāk neiet bizness, taču klientu skaita pieaugums viņu stāvokli būtiski uzlabotu.

Apēst Tevi.

Sat, 14 Aug 2010 16:57:40 GMT

Puiša sejas saspringtie vaibsti, skatienā mirdzošā koncentrēšanās uguntiņa un seju slēpjošā respiratora aizsargmaska man, gribot negribot, atsauca atmiņā sazin kur redzētos man nebaudāmā metāla pārstāvjus Slipknot. Es nespēju vien pārstāt apbrīnot veiklību ar kādu, pārvietojot šķīvīšus, tirinot lupatiņas un velkot pār kartonu koka skaliņus puisis radīja vizuāli iespaidīgus, viegli kosmiskus mākslas darbus. Nē, mani ne sevišķi saistīja nedz krāsu kompozīcija, nedz baltās krāsas radītie mirdzuma efekti un pat ne sfēriski koncentriskie teju vai citu realitāšu atspoguļojumi, es drīzāk biju kā pieburts viņa roku veiklībai, kamēr gleznojumu izskats mani, kā allaž, atstāja stipri vienaldzīgu – jā, džeks bija sasodīti prasmīgs. Šķiet, ka tad, ja kādreiz nodošos kādam no daudzajiem tīkamajiem ielu mākslas paveidiem, darīšu to tikai tad, kad būšu meistarīgs kā sātans. Un atdošu savu darbus par brīvu, vismaz tā es to šobrīd iedomājos.

Agri vai vēlu iespringušā jaunieša vērošanai man vajadzēja apnikt, tamdēļ, izstaipot savas sagurušās kājas no neapšaubāmi neērtās pozas, kādā biju ietupis, sāku lavierēt caur cilvēku pūlim, kuru savā prātā teju nepārtraukti salīdzinu ar konstanti mainīgu matemātisku vienādojumu, kura vienīgais atrisinājums ir atrast sev brīvu vietu, neuzskrienot virsū citiem. Kā to skaitliski aprakstīt, joprojām neesmu sapratis, taču nozīme tam maza, un biezā, saulē sakarsušo tūristu plūsma manas domas matemātiskā gultnē nebūt neievirzīja. Mani visai ļoti žilbināja saulē mirdzošā velns_zina_kā statuja, kuras spožo misiņu mērenā kārtā klāja putnu mēsli, un jau pēc nakamā šauro ielu pagrieziena pāri visam slējās pils, kuras augstums, masīvums un atturība drīzāk biedēja, nekā vilināja un iedrošināja. Gan jau ka tas bija šādi iecerēts.

Es patiesi nezinu, kāda velna pēc es ievēroju šo visai neizteiksmīgo fasādes rotājumu – enģelis ar šķēpu rokā un mistiskiem uzrakstiem klātu vairogu dur nost uz muguras guļošu mošķi, kura atplestie žokļi pauž slikti veidotas agonijas sāpes [godīgi sakoti, šķiet, ka nezvēra sejai ir pilnīgi vienaldzīgi vaibsti], taču ķetnas cenšas satvert un nožmiegt savu pārdarītāju, taču ar nesaprotamo uzrakstu kopu bija pietiekami, lai mani ieinteresētu. Nē, patiesi, es vēl nekad nebiju redzējis tādu rakstību, kā arī tā pat attāli nelīdzinājās nekam no man zināmā, jo sevišķi šeit - vecās pasaules sirdī. Jā, es izdomāju apmeklēt baznīcu.

Tās augstā, vēso akmeņu velve stiepās patiesi augstu virs vecuma apbrūnināto baznīcēnu solu rindām un pliko enģelīšu rotājumi nespēja kliedēt viegla vertigo sajūtu. Kaut ēka nebija liela, tās iekšējais telpiskais tukšums radīja iespaidu, ka tā ir vienkārši milzīga, mācītājs krāšņi izkrāsotā un koķeti apgaismotā altāra priekšā likās kā tāltāls punktiņš krietna futbola laukuma viņējā galā, vīra izrunātie vārdi manas ausis sasniedza vien kā kolonnas, velves un statujas apvijuši neskaidri trokšņi. Vai arī es vienkārši ne sūda nesaprotu vāciski. Neviena netraucēts es klīdu caur baznīcas sānu velvēm, lasot un apsverot latīniskos uzrakstus, ļaudams miera, klusuma un kaut kā klātbūtnes sajūtai lēnītēm ieaijāt pārējās maņas. Durvis! Kā nez es iepriekš tās nebiju pamanījis, es nezinu, jo esmu gatavs apszvērēt, ka šo vietu šķērsoju jau vismaz trešo reizi, taču uzkrītoši tumšais koks matēti baltajā fasādē vēl ne reizi nebija pavīdējis manā redzeslokā. Drīzāk instinkta, ne apdoma vadīts, es pavēru tās un, ieraudzījis vāji apgaismotu gaiteni savā priekšā, spēru drošu soli pāri slieksnim, durvis aiz sevis aizverot.

No pēkšņā klusuma un vēsuma, kas pletās krēslainajā gaitenī man visapkārt, es biju tik izbrīnīts, ka uz brīdi šķita, ka esmu zaudējis dzirdi, tamdēļ krietni nopriecājos, izdzirdot pret kailajām sienām atbalsojamies pašam savus soļus. „Gluži kā kapā”, es paspēju nodomāt un gandrīz uzreiz pats sevi pieklusināju. Mani nav viegli sabaidīt, taču augsne tam šobrīd bija izteikti pateicīga.

Mani gaidīja pagrieziens, kuram sekoja vēl viens un vēl, līdz tumši slīpētā granīta flīzēm klātā grīda mani pieveda pie lejup vedoša kāpņu laiduma. Tā apakšā gaitenis bija kļuvis krietni plašāks, taču, ja vien tas iespējams, vēl vairāk biedējoši krēslains. Nespodrās spuldzes atradās tālu viena no otras, tādēļ labi apgaismots bija vien neliels laukumiņš ap griestiem, kamēr pārējo bija nosegušas krēslas centīgās rokas. No gaismekļiem attālākajos stūros tumsa šķita sabiezējam līdz teju vai taustāmai konsistencei un, tajā skatoties, nevarēja redzēt itin neko. Gaiteņa sienas bija noklātas ar A4 lapas izmēra brūnām akmens plāksnēm, no kurām ikvienu rotāja grūti salasāmas frāzes un portrets. „Kapakmeņi”, man priekšā pačukstēja apziņa vēl pirms biju spējis saskatīt nelielo, krēslas slēpto niansi – portretu vietā bija galvaskausi. Joprojām biju visai tālu no izbīļa, taču nelielu neomulību un savas mirstības apjausmu šī tumšā, vēsā, nāves pildītā vieta man sniedza.

Pārvarējis pirmo sastinguma sekundi es ievilku dziļu ieelpu un, galvaskausu tumšo acu dobumu pavadīts devos pāri mijkrēšļa tītajai akmens zālei līdz tās tumšajam galam, soļi veidoja savādu atbalsi pret masīvajām sienām un klusums nu jau sāka šķist nomācošs, kad es, pārtraucis soļošanu, spēji atsprāgu atpakaļ. Pāris soļu no manis pilnā majestātismā slējās vismaz četrus metrus augsta statuja, tās koka grebums sevī slēpa diezin cik gadu senu pagātni, taču spilgtais krāsojums jau izsenis kā bija sācis atlupt. Statujas rokas bija izslietas pret debesīm, ievērojami palielinot majestātiskuma iespaidu, taču pirksti kaut kāda mazliet slima iemesla dēļ vērsās lejup pret mani, pat negribot liekot nodomāt par uzbrukumam gatavu, ar gariem nagiem bruņotu lāci. Tēla seju laiks bija saudzējis vismazāk, un tās atliekas bija vien knapi nojaušamas.

Par spīti visam, man šķiet, es neiekliedzos [kas nebūtu pārsteidzoši], vien teju palēcos un, atguvis saikni ar zemi, uz mirkli paliku nekustīgi. Baisais tēlojums, liekas, bija Jēzus. Mani apēst gatavs Jēzus. Es nemetos bēgt, taču pieklāji padevu labu dienu [jā, es to patiesi izdarīju] un lēnām sāku kāpties atpakaļ tempā, kurš neradīja iespaidu par panisku bēgšanu, taču netika arī samazināts, līdz atgriezos cilvēku pildītajā vecpilsētā. Man ir tiešām liels prieks, ka Jēzus mani neapēda.

Aiz loga dārd pērkons un spilgti zili uzliesmojumi izgaismo smago mākoņu klāto debsu jumu. Vāciski brēcošais komentētājs un viņa izteiksmes veids ir jaukākais šībrīža futbola spēlē starp Minheni un Madridi. Es esmu par Madridi, ja kas.

Parhelions

Mon, 05 Jul 2010 20:30:16 GMT

Uz mirkli likās, ka vai nu es beidzot esmu viņus saticis, vai arī pilnīgi sajucis prātā. Abiem bija kaut kad jānotiek, taču biju cerējis uz vēl pāris veselā saprāta vēsā miera pilnajiem mikrļiem.

Es tā arī neesmu sapratis, kas liek vardēm apklust, kad uznāk nakts aukstākā stunda un pelēkzilā vasaras krēsla ar savu viegli salto un mitro tumsu ir aptinusi redzmo apkārtni; zaļganās kurkstētājas mani ik vakaru priecē ar teju vai simfonisku un daudzbalsīgu skanējumu, tālu pārsniedzot to, ko es sagaidītu no tik nelieliem, šķietami dumjiem radījumiem [no offence, vardes, jums vienkārši tas skatiens tāds..]. Turpretī, kad debesu pamale virs tuvējā meža kokiem iegūst sintētiska persika nokrāsu, mauriņu pārsedz spožas rasas klājums un skaidrajās karsto dienu debesīs redzams vien bezgala bāls un ledaini neitrāls mēness, ārā nāk putni. Katru rītu. Pirms saullēkta. Nabaga putni.

Lai arī neciešu un nekad neesmu cietis no nespējas gulēt, savādā sajūta manā pakrūtē, par kuru nebūtu gana pateikt neko no tā, ko spēju šeit uzrakstīt, kaut mēģināju vismaz pusduci piegājienu, neļāva man izbaudīt naktsmieru un nu jau teju vai krietnu pusstundu klīdu pa miklo zāli. Raspodiņš. Ūdensroze. Melnajā ūdenī vizošs elfu sudrabā ietērpts mēness atspulgs, līdz brīdim, kad tie mazie, četrkājainie, kukaiņveidīgie nelieši ūdens virspusi saviļņoja sīku šļakatu ņirbā un, sapratis, ka neko no cerētā ieraudzīt nespēšu, grūtsirdīgi nopūtos un grasījos uzsākt ceļu atpakaļ savas silti aicinošās gultas virzienā, līdz.. mjā, nu, man laikam rēgojās, taču debesīs bija ļoti spoža zvaigzne. Apmēram piecos no rīta. Jūlijā. Uz 56. Ziemeļu paralēles, kur pieci no rīta nozīmē gaišuma ekvivalentu teju vai rudens dienvidum.

Pāris reizes dziļi ievilku elpu atgādinādams pats sev, ka nevajag nu kļūt muļķīgam, izberzēju acis un nosolījos mazāk dzert, pirms paskatījos vēlreiz. Jā, zvaigzne tur vēl bija un turpināja savu vienmērīgo kustību, ar spožo spīdumu, šķiet, par mani nedaudz ņirgādamās.

Kāda daļa manis prātā uzstājīgi čukstēja, ka šis ir īstais brīdis pilnīgi zaudēt sajēgu, skraidīt pa tuvējo apkārtni, ar dūrēm bungojot pie cilvēku durvīm, rādot mazliet jukušu skatienu un skaļi kliedzot "viņi mums visiem apēdīs smadzenes!!!", taču, paldies dievam, ziņkāre ņēma virsroku. Iekšēji pasmīnēju pats par sevi.

Nav svarīgi, kur pie velna es redzēju to sūda zīmējumu, šķiet, kādā ārkārtīgi pamācošā, no angļu valodas bezpersoniski iztulkotā krāsaini ilustratīvā materiālā ar nosaukumu, kurā bija vārds "enciklopēdija" un kāds cits vārds, kas man pateica, cik laba šī enciklopēdija patiesi ir. "Superīgā Enciklopēdija", piemēram. Krāsainās bildītes, kas allaž attēloja postpadomju bērnam nezināmo pasauli, reiz likās tik saistošas, lai mūsdienu skatījumam šķistu viegli retardētas. Izņemot TO bildi, protams, izņemot vairākus gadsimtus senu ogles grafikā izstrādātu darbu ar apgarotu, parūkā tērptu vīru, kura acs raugās.. sekstantā - jokainā verķī ar ko noteikt debess ķermeņu savstarpējā novietojuma leņķi vai leņķi virs horizonta. Izstiepu tālu uz priekšu labās rokas rādītājpirkstu un pieliku aci pie pleca, iedomāti sadalīju debesjumu no zenīta līdz horizontam, tēmēju uz smejošo zvaigzni un skaitīju sekundes. Viens grāds sešās sekundēs - zvaigzne šķērsotu visu debesjumu 18 minūtēs un es patiešām, patiešām, patiešām nespēju iedomāties nevienu spožā rīta gaismā redzamu debess ķermeni, kas ko tādu spētu paveikt.

Izbaudīju pēdējās ar aizturēto elpu pildītās, savādās ekstāzes pilnās sekundes, līdz mana jaunā draudzene debesīs nozuda aiz kokiem un gandrīz uzreiz pēc tam savu smaidošo vaigu tās vietā parādīja saule. Aizvēru acis un nekustīgi stāvēju, priecādamies par agro staru siltumu uz manas sejas. Jā, un domās mazliet smīkņāju par mistēriju pilno zvaigzni. Esi sveicināts, parhelion, mans draugs!

Noklusējums

Sun, 06 Jun 2010 22:13:09 GMT

Dienasgrāmatas ierakstu patiesā vērtība līdzinās labam viskija kvalitātes skalai - "vecāks" ir vienāds ar "labāks". Nē, patiesi, mani nesajūsmina lepnie uzraksti uz Teacher`s un līdzīgām pudelēm, kas dižojas ar nostāvināšanu 3 gadu garumā, pieticīgi zeltītais vārdu salikums "ozolkoka mucas" vai pat "medaini samtaina garša" - trīs gadu vecumā viskijs no tā vēl nav ieguvis ne sūda! Ducis gadu, Chivas Regal, lūk, tas jau ir gluži cits stāsts un tieši to pašu es varu teikt arī par dienasgrāmatu.

Pēc savas būtības, laikam, esmu intraverts, kaut arī atstāju iespēju ikvienam, kurš uzskata, ka mani kaut mazliet pazīst, šajā jomā veidot pašam savu skatījumu. Lai arī es nebūt neesmu kautrīgais klusētājs un izpausmes manām emocijām ir tieši proporcionālas emociju spilgtumam, es savā ikdienā paspēju uzņemt nesamērojami lielāku informācijas daudzumu, nekā izplatīt, tieši tādēļ uzskatu sevi par "uz_iekšu_vērstu". Mana dzirde, redze, oža, tauste un garša, man reizēm šķiet, ir katra kāda atsevišķa mana prāta daļa, jo katras maņas arhīvā saglabātais ir šķietami nesaistīts ar pārējiem arhīviem: nav nekas neparasts, ja es izdzirdu troksni vai saožu aromātu, ko, varu apzvērēt, esmu jau dzirdējis/saodis, taču pārējo orgānu atmiņas atsakās sadarboties un nespēj veidot vienotu kopainu, kas ļautu man veikt tīkamu laika lēcienu uz vilinošajām pagātnes ārēm un peldēties aizgājušā laika saglabātajā. Nē, tā vietā liktenis mani ik pa brītiņam mēdz apveltīt uzmācīgu nepatiku pret to, ko esmu jau reiz sajutis, taču, kaut pakaros, nespēju atcerēties kur/kad/kā.

Blogs, no šī aspekta raugoties, ir neiedomājami bagātīga atmiņu dārgumu lāde. Lai arī viss, ko es šeit radu, ir vienkāršu vārdu virknējumi, to pārlasīšana man ļauj pacelt pār izsenis bijušo pārklāto aizmirstības plīvuru un kā ar maģisku portālu atsviež mani atpakaļ pasaulē, kur reiz jau esmu bijis, turklāt, liekas, ka laiks nav spējis manis uztvertās sajūtas sadalīt, jo savu dienasgrāmatu pārlasot, es no jauna saredzu bērnības zilo debesu krāsu, saklausu tālumā esošo cilvēku balsu murdoņu un sajūtu savās nāsīs miksli starp dienas saulē sasilušu betonu un vēso agrā rudens vakaru. Atmiņas no dienasgrāmatas ir, ja tā var teikt, pilnīgas, un kaut vai tādēļ vien ir vērts šeit pierakstīt ar mani notiekošo.

Pirms vairākiem mēnešiem, šķiet, tas bija februāris, kad lielām pārslām pildīta sniegputeņa vidū ar šķindošām alus pudelēm pildīta mugursoma spieda manus plecus, kamēr Kristapa ģitāra manā labajā rokā neļāva man izvilkt no kabatas telefonu. Nē, man nebija un nekad nav bijis tik lielai gičai piemērotas somas un, ja Kristaps kādreiz uzzinās, ka esmu vazājies apkārt pa sniega vētru ar nekādi neapklātu viņa mīluli vienā rokā, es droši vien ilgi nedzīvošu [piedod, K.!]. Taču iespējamā nāve no atriebīga mūzikas instrumentu cienītāja dūru sitieniem mani nespēja sabaidīt, patīkamā vakara priekšnojautas bija mani pārņēmušas caurcaurēm, un, izlaižot šī stāsta garāko versiju es pēc nezin kuras alus pudeles ar lielu prieku piekritu iestāties teātra deju studijā, kurā vairāk vai mazāk darbojos vēl šodien.

Nē, es nekad neesmu izcēlies ar sevišķu [lai neteiktu - nekādu] talantu deju mākslā [kā jau tas raksturīgs mana vecuma un dzimuma pārstāvjiem], tik tiešām, esmu dejošanas prasmju ziņā stipri atpalicis no vispārējām tendencēm un neesmu manāms uz deju grīdām populārākajos disko iestādījumos, griežam nebeidzamas piruetes un šokējot līdzās stāvošos ar lielās baleta skatuves cienīgiem lēciniem. Taču nevaru noliegt, ka dancošana chip-n-deil līdzīgā variācijā ar sudrabotu spieķi vienā rokā, vēdekļu un lakatu pienešana dejojošu meiteņu bariņam vai galanta soļošana baltās zeķbiksēs ar ziliem samta šortiņiem kājās un duēlista zobenu pie sāniem ieviesa patīkamu pārmaiņu vēsmu manā dzīvē un šajā man netipiskājā nodarbē pavadīto laiku es itin nemaz nenožēloju.

Lai arī cik ļoti mani spētu priecēt saulē sasilušas pļavas un svaigi mazgātu, ārā žāvētu palagu aromāts, elektrisko ģitāru tīkamie dārdi, senu koka galdu nolietojuma pulēto virsmu gludais raupjums un skaistu sieviešu vizuālā pievilcība, nav tādas baudas jebkurai vienai no manām maņām, kas spētu sacensties ar visu sajūtu vienlaicīgo apkopojumu - atmosfēru, kā es to dēvēju, kaut nezinu, vai kāds patiesi sapratīs, ko es ar to esmu domājis. "Atmosfēra" ir tas jaukais bonuss, ko tu vari iegūt kopā ar ikdienas dzīves baudām, kad šķiet, ka šis gardais sarkanvīna malks vairs neliekas rubīnsārtas gaismas pieliets un tālīni skanošais klavierkoncerts ir jau daudzkārt dzirdēts, taču kopainas sniegtais prieks ir praktiski nebeidzams. Līdzīgā veidā es jūsminājos, apstaigādams koši sārtā priekškara klātās aizkulises, kamēr grimmētavas lielo lampu apgaismotā spoguļa priekšā drūzmējās ar kosmētikas figņu kalniem apkrāvušos meiteņu bars, citas, pieguļošajām baletčībiņām nedzirdami skarot neēvelēto dēļu grīdu steigā izstaigāja paredzētos soļus, lavierējot starp tām, kas uztraukuma pilno pirms_uzstāšanās laiku veltīja lokanības vingrinājumiem. Spožo lapmu grauzdēto putekļu smārds, daudzu mēnešu darba gaitā uzkrāto zināšanu aizmiršana vienā mirklī un tāds kā teju vai fiziski sajūtams kolektīvā stresa apogejs - kaut ko tādu es savā "things to do" listē biju iekļāvis kaut kur starp piedalīšanos dziesmu svētkos un dalību olimpiskajās spēlēs, un ar lielu prieku varu šo punktu svītrot kā paveiktu.

Uz manu nākošo koncertu visi esat laipni aicināti!

Bakši

Thu, 13 May 2010 18:19:47 GMT

Tas, ka man ir beigusies nauda, nenozīmē, ka no kroga jāiet mājās; pareizāks variants ir atrast trīs vientiesīga izskata šveiciešus, nez no kādas pakaļas izvilkt kāršu kavu un iegūt 26 Euro, mācot viņiem zoli. Lai nu kas, bet tā trumpju un plato būšana Hansam, Klausam un Renē īsti neaizgāja.

Garlībs Merķelis - Latvieši

Sun, 09 May 2010 15:50:17 GMT

Nevarēju vien beigt brīnīties par to, cik ļoti manā acupriekšā stāvošais vīrietis atbilda manam priekšstatam par rietumeiropas pensionāru, kāds viņš, nenoliedzami, bija; šķita, ka kāds ir paņēmis tēlu no manas apziņas un piešķīris tam ķermenisku veidolu, tamdēļ neapzināti pat pametu sāņus dažus ašus skatienus, lai ievērotu to netālu stāvošo, baltos halātos tērpto, ar pildspalvām un planšetēm bruņoto psihiatru grupiņu, kurai šajā eksperimentā noteikti kaut kur bija jābūt. Psihiatri bija labi paslēpušies un es viņus tā arī neieraudzīju, taču drošības pēc saglabāju cienījamu sejas izteiksmi un, iekļaujoties pūlī, virzījos uz priekšu, nevis piegāju pie onkas pa taisno, lai ar pabikstīšanu un paknaibīšanu uzzinātu, vai viņš ir īsts. Vīra vecumam neatbilstoši slaidais augums, stiegrainās rokas un lielie soļi ļāva man nedaudz apiet laiku un ielūkoties gadus četrdesmit senā pagātnē, kur šis, iespējams, bijušais basketbolists sārtvaidzīgu vācu meiteņu ielenkumā ar smagu roku nolika izdzerto alus kausu un brūnganā koka galda, kura virsma no ilgajiem lietošanas gadiem vairs pat attāli nelīdzinājās sākotnējam raupjumam, un iemalkoja pilnu krūti ar vasaras smaržām pildīto piepilsētas gaisu, ko viņa plaušas tik izmisīgi prasīja pēc varenā alus malka un iepriekš dziedātās, bravūras pilnās galda dziesmas. Nepalēninot soli un nemainot virzienu es lēnā tempā virzījos garām vīram gados, kura sarkanīgie mati itin nekādīgi negāja kopā ar koši sirmajām, kārtīgajām uzacīm un krunkaino, skumīgam buldodziņam līdzīgo seju, vīrs baidījās vai kaunējās pats par savu vecumu, taču es klusībā cerēju, ka šī iemesla dēļ viņš nav dziļi iekšienē klaji nelaimīgs un brīvprātīgā darbs kungam sagādā prieka dzirksti.

- Gehe zum Ausgang, Bitte!

"Eu, tu patiešām esi īsts!", es ļoti klusināti nomurmināju, ar atvieglotu smaidu pavadot no savas apziņas aizplanējošos baltajos halātos tērptos, biedējošos tēlus.

- Wie bitte?

- Neko, neko, es jau eju!

Nebija melots, es patiešām devos uz izeju. Nezinu, vai man maz bija izvēle, jo pa kāpnēm lejup plūstošā cilvēku straume mani nesa, šķiet, tur, kur pati iedomājās, man atlika vien cerēt, ka tur atrodas "Ausgang".

Ja šajā brīdī pie manis piesteigtos kāds apmulsis itāļu tūrists [apmulsuši tūristi man allaž šķiet nākam no Itālijas] ar koši melniem, skruļļainiem matiem, lielu fotoaparātu kaklā un no sava rūtainā īspiedurkņu krekla krūšu kabatas izvliktu pilsētas karti, kuru vienā kārnajā rokā turēdams un ar otru izteiksmīgi žestikulējot, mēģinātu man palūgt norādīt viņa atrašanās vietu, es nemācētu atbildēt, un, kad aiz apaļajiem briļļu stikliem esošās acis paplestos neizpratnē, es būtu spiests pavēstīt, ka man nav ne mazākās nojēgas, kur īsti es [un viņš] atrodos. Taču mana bezgala lielā dzīves pieredze savā klusinātajā balsī man jau labu laiku čukstēja priekšā, ka sekot krāšņi izkrāsoto cilvēku plūsmai ir prātīgākais, ko varu darīt.

Cilvēku soļi bija pārvērtušies dobā, nesakarīgā dipoņā uz asfalta, kurš, dienas saules pieliets, joprojām sildīja gaisu zem tumšajām pavasara debesīm, un reta, no tuvējās kalnienes nākoša vēja pūsma man ik pēc brītiņa sagādāja nepatīkamu kontrastu uz tīkamā siltuma komforta fona. Kūstošas darvas, putekļu, cigarešu dūmu un alus smārds manā pasaules uztverē cīkstējās ar virs galvām dzirdamām putnu dziesmām un retu reizi sajūtamu pļavas, zāles un rasas tuvumu, kad nelietis vējš uzpūta no virziena, kur, manuprāt, bija austrumi. Ļaužu bari plūda pāri nejēdzīgi šaurām sliedītēm un cilvēki viens pēc otra kāpa normāla vilciena garuma tramvajā. Uz mirkli gan saprāta balss manā prātā izmeta domu, ka "man nav biļetes", taču deduktīvi nospriedu, ka tādas šeit nav nevienam.

Sešas pieturas vēlāk, liela cilvēku pūļa pavadīts es no dziesmām pildītā tramvaja iztrausos, pamanot pavisam tuvu naksnīgās pilsētas apgaismojumā mirdzam labi zināmo, arkveidā izliekto lielo M burtu. Jā, fast food karaļvalsts, es biju izslāpis kā sātans un kāda kōlas glāze kā reiz bija tas, ko es alku. Sperot enerģiskus soļus iegāju caur stiklotajām durvīm un piestājos pie tuvākā kases automāta. Apaļīgā meitene ar sārtajiem vaigiem savā melnpelēki svītrotajā restorāna uniformā līdzinājās labsirdīgam rūķītim, viņa veltīja man labi izkoptu smaidu un savu "Guten Abend!" pēc mana krekla apskates nomainīja uz "добрый вечер!", kaut vārds Stefannie uz plāksnītes pie viņas krekla mani tam iepriekš nebija sagatavojis.

Padevis labu vakaru arī laipnajai rūķītei, es palūdzu kōlu, taču liels bija mans pārsteigums, kad pret manu vienu Euro es pretī saņēmu vien tukšu papīra glāzīti. Ļauns joks? Nē, kōlas automāts ir tepat aiz stūra, glāzīte jāuzpilda pašam, man Stefānija, kuras vārds man neizbēgami izraisīja asociācijas ar dažas desmitgades vecu, banālu vācu meidicīnas seriālu, raiti paskaidroja. Ar galvas mājienu ļāvu noprast, ka pīrsingotās meitenes instrukciju esmu sapratis, un devos norādītajā virzienā.

Ap mistisko automātu jau bija pulcējusies ļaužu grupiņa, visi kā viens tērpti sarkanbaltsarkanos kreklos. Grupiņas garākais vīrs bija arīdzan skaļākais un manāmi piesmakušā balsī citiem kaut ko klāstīja, sparīgi kratīdams dūrē savilktos pirkstus līdz ar taisnajā leņķī saliekto roku.

".. un es taču saku, neder kaut kāds Galviņš šitādām spēlēm. Pārdeg vienmēr viņš, kā es te stāvu, pārdeg!", garais, jūtami satraukts, skaļi klāstīja, kamēr pārējie klausītāji cits pēc cita uzpildīja papīra kolas glāzīti, izdzēra un padeva nākošajam.

Es centos iespraukties starp gāzēto dzērienu cienītāju grupiņu un automātu, jo izkaltusī rīkle lika par sevi manīt ar katru brīdi aizvien nepatīkamāk, kad kāds no bariņa uzsita man uz pleca un skaļumā, kas nevarēja sacensties ar izstīdzējušā vīra aurošanu, noteica: "zini, neviens te nekontrolē cik reizes tu to glāzīti uzpildi..", es varēju apzvērēt, ka pamanīju viņa balsī ieskanamies sazvērniecisku noti.

- Ak šitā..

- Tā gan. Mēs te jau kādu pusstundu dzeram to sūda kōlu. Dievs vien zina, cik esam jau izdzēruši, es tev tā godīgi pateikšu, es vairs nevaru. Liekas, ka tūlīt plīsīšu, un vispār - man jau nemaz viņa negaršo [smaids].

Kamēr mans sarunu biedrs rija sava dzēriena pēdējo malku, es redzēju neviltotu šoku viņa acīs, izdzirdot manu jautājumu "Kāpēc tad tu viņu dzer?"

- Kā - kāpēc?? Tapēc, ka par brīvu!!

, viņš aši noskaldīja un ar rokas stiepienu pavēra vaļā slīpo, spoži metālisko miskastes vāku, taču garais bļāvējs viņu no tālākās darbības žigli atturēja: "Tu ko - ārā metīsi? Nāksim taču rīt atkal dzert no tās pašas!!".

Optimists

Sun, 02 May 2010 22:43:56 GMT

Viena lielā un fundamentālā atšķirība starp pavasari un vasaru ir ēna. Ja es kādureizi pamodīšos meža vidū pēc mēmākās ballītes un būšu tiktāl aizballējis savu prātu, ka pirmais jautājums, par ko iedomāšos, būs "kas tagad par gadalaiku?", taču es nespēšu uz to atbildēt, man atliks vien nostāties ēnā. Pavasara ēnas ir mitras, aukstas, un pat visapkārt krītošie spilgtās saules stari nespēj kliedēt to pagrabam līdzīgo drēgnumu, kas slēpjas koku puduru pavēnī, ar viltīgu, ēnainu smīnu gaidīdams nepiemēroti saģērbtu, nevērīgu upuri. Jutu, ka esmu tieši tāds, taču vairāk par ēnas salto tvērienu manu sirdi sagrāba nejauka atziņa, jo "tas sūda tornis galīgi neatrodas tur, kur vajadzētu", respektīvi, pa labi no manis. TEC 2 sarkanbaltajās klauna krāsās rotātais skurstenis savu iespaidīgo izmēru dēļ jau iztālēm bija kļuvis par manu ceļrādi, aicinoši mirdzinādams savas iesārtās lampeles un, ja skurstenim būtu roka, viņš man pamātu, taču fakts, ka mans slaidais draugs bija redzams pār manu kreiso plecu, nozīmēja, ka pēdējo pusstundu es biju minies nepareizā virzienā. Nopūtos un ievilku vēl vienu ķeksīti savā prātā esošajā "topogrāfijas feili" sarakstā, kur jaunatnācēju jau gaidīja apmaldīšanās Alpu mežotajās nogāzēs [saprotami], nolemtības sajūta Berlīnes gigantiskajā dzelzceļa stacijā [piedodami] un Baža un Filipa nejēdzīga vazāšana pa Alūksni krietnas pusstundas garumā, līdz es aptvēru, ka turu karti otrādi [te es labāk neko neteikšu].

Ja neskaita skolas darbu termiņu žņaugus, es nespēju stādīties priekšā itin nevienu iemeslu, kamdēļ lai neveltītu šo zilo debesu, pavasara trokšņu un degošo lapu dūmakas pildīto dienu nelielam velobraucienam. Kaut kādā viegli mistiskā veidā, kura patieso dabu mana atmiņa atteicās izpaust, līdz manām spicajām ausīm nonāca ziņa par likvidēto Ērgļu dzelzceļa līniju un, labi pazīstot sevi, es ne mirkli neesmu juties pārsteigts par to, ka mana ziņkāre ņēma virsroku pār slinkumu īsajā un nevienlīdzīgajā cīņā; jā, es patiešām nekad nebiju redzējis likvidētu dzelzceļu. Klusībā nomierināju savu satraukto prātu, cerībā, ka manis redzētais pārsniegs manis gaidīto, lai arī dziļi apziņā klusa balstiņa brīdināja, ka tas nozīmētu negaidīt itin neko - būsim godīgi: cik gan iespaidīgs var būt neeksistējošs dzelzceļš. Jaunaktklājēja gars vairāk par maps.google.com palīdzēja saplānot maršrutu, domu par sviestmaižu smērēšanu iemetu mēslainē, atzīstot, ka "tas ir priekš skuķiem" un nedaudz apvaldīju savu vēlmi pie velosipēda doties priecīgos palēcienos un kaut ko uzmundrinoši svilpojot/dungojot, kad sapratu, ka nevēlos izskatīties pēc pilnīga pajoliņa. Jā, ekspedīcijas spēj mani iejūsmināt kā maz kas cits.

Ceļa grūtības manu sākotnējo degsmi pilnīgi noteikti bija spējušas mazināt. Nez, kamdēļ mana fantāzija man neko nebija pastāstījusi par smeldzošajām kājām un mokošo aizelsumu, kad minos kā teju vājprātīgs, cerībā ātrāk sasniegt sasniedzamo, par diviem sīčiem uz motorolleriem, kuri kāda puskilometra garumā centās mani uzrunāt, lai spētu efektīvāk aizvainot manu pārvietošanas veidu, salīdzinot ar viņējo, kaut esmu pārliecināts, ka viņi ir tīri feini bērneļi un neņēmu to ļaunā, un, jā, par apmaldīšanos. Vismaz trīsreiz. Tamdēļ jo lielāks bija mans prieks, kad cauri ēnainajam, kritušo lapu un vieglas trūdu smaržas pilnajam mežam es iztālēm saskatīju tukšo zemes ceļu, kuru nešaubīgi atpazinu kā īsto, kā arī dvēseli veldzēja doma par meža glābiņu no visai miskastīgās vides, kurā tobrīd atrados.

Krietnu daļu no mana redzesloka aizņēma trīs lillīgi cirka angāri, kā biju tos iesaucis. Lūk, viena no manām mīļākajām sazin kad redzētajām multfilmām, kuras nosaukumu nekad neesmu zinājis, stāstīja par ceļojošo cirka trupu, kura, nokļūstot jaunā dislokācijā biedriski spļāva saujās un zilonīši, lauviņas un žirafītes plecu pie pleca blieza gatavus sarkanus auduma angārus. Es nevēlos sevi sarūgtināt ar šādas ainas bezjēdzību, tādēļ koncentrēšos uz svarīgāko - šādi apaļi teltsveida veidojumi, kopskaitā trīs [viens izskatījās tāds pusgatavs] ir tas, par ko es runāju, turklāt šie, atšķirībā no multenītes, smirdēja vienkārši neizsakāmi. Prāts pat izspēlēja etīdes, kurās kāda Džeku Uzšķērdēju dinastija savus ilggadīgos upurus ir krājusi lielās, apaļās teltīs, taču neviens to vēl nav atklājis, tādēļ apkārtne tāda... mazliet sasmakusi. Ļoti labprāt [vai arī galīgi nelabprāt] kādreiz uzzināšu kas ir TIK smirdīgs, kas tajos tiek glabāts.

Iepretim lillā smerdeļiem stāvēja vairāku metru augstā kaudzē sasviesti atkritumu maisi, kuru daudzās plaisas un caurumi stāstīja katrs savu, reiz sadzīvē izmatotu priekšmetu stāstu, skata centrālais punkts - televizors ar sašķaidītu kinoskopu [tie, starp citu, plīst ārkārtīgi aizraujošā veidā, es teiktu - iesprāgst paši sevī [paldies Miķelim un pamestā ķieģeļu cepļa administrācijas telpām]] - likās krietni kolorītāks par tumšā, dūņaini aizaugušā ūdens pančku starp maisu kaudzi un cirku. Pusmūža vecuma vīrs ar spurainām, iesirmām ūsām un dūmojošu cigareti zobos modri un klusi vēroja savas makšķeres ūdenī iesviesto pludiņu, teju vai saklausāmā cerībā piedzīvot mirkli, kad tas pakustēsies.

"Ne asakas", es novēlēju, necerot uz atbildi, taču saņēmu pretī:

"Pateicos, jaunekli! [cik interesanta uzruna, starp citu]".

Makšķerēšanas entuziasts bija pavērsis savu skatienu manā virzienā un nodriskātās cepures nags meta ēnu pār viņa seju, neļaujot man ieraudzīt viņa acis, tādejādi vīra domas un sejas paustais palika man noslēpums.

Skatieniem sastopoties, es gandrīz nekad savējo nenolaižu pirmais. Būdams sīks, es to pat īpaši trenējos, ikdienas trolejbusa maršrutā reti kad izrādoties zaudētājs šajā īpatnējā spēlē. Iespējams, tas piešķīra cilvēkiem tādu kā viegli ļaunīgu priekšstatu par mani [neņemiet ļaunā, nabaga upuri], taču es to darīju tīri prieka pēc. Arīdzan tagad, pieraduma, nevis azarta vadīts, nevēlējos būt pirmais, kurš novēršas un minas tālāk, taču negribēju šo brīdi pārvērst par neveiklu "blenzt un klusēt" ainu, tādēļ ķēros pie allaž drošā līdzekļa sarunās ar copmaņiem.

- Kā ķeras?

- Oi, sūdīgi. Bet te vienmēr ķeras sūdīgi, nāku te tikai tādēļ, lai tiktu kaut mazliet pie dabas.

Prātā pārcilāju bezdievīgi smirdošos līķu uzglabāšanas paviljonus, atkritumu maisus un bijušo televizoru, kuri ielenca ūsaiņa iecienīto netīrā ūdens bedri, un, laikam skaļi, nomurmināju "Pie dabas, ja...??"

- Jā gan. Tā pilsētas smirdoņa jau apnikusi.

Lai arī svešinieka teiktais man tobrīd šķita bezgala komisks, es vēlējos viņam paspiest roku, novēlot nekad nezaudēt spēju it visā saskatīt labāko.

P.s. Dzelzceļš nekur nav aizvākts un joprojām tur atrodas. Vai arī es atradu nepareizo dzelzceļu.

Birthday

Sun, 18 Apr 2010 22:15:53 GMT

Es nezinu, kā ir citiem, taču manas dzimšanas dienas ir, iespējams, labākās pasaulē. Nopietni.

Pavasaris

Sat, 10 Apr 2010 20:56:28 GMT

Ar Juri un happiness atklāju dārza svētku un visādu huiņu darīšanas sezonu. Ak, saldā vecpuiša dzīve!

Savukārt dzestrais aprīļa rīta viesulis, brāzdamies no austrumiem caur tukšajām Vecrīgas agro stundu ielām, gaudodams ausīs un dzēsdams nost manus sērkociņus, ir pamanījies ieslaucīt pilnīgā mēslainē manu pēdējo nedēļu ārstnieciskos pūliņus. Bastards.

Audzinu raksturu!

Wed, 07 Apr 2010 21:12:05 GMT

Biezas, stikla sieniņu krūzes, iespējams, ir labākais, kas jebkad ir izdomāts tējas dzeršanai. Stikls ir patīkams gan tīri vizuāli, gan taustāmi, turklāt, tad, kad tēja vairs neplaucē tavu mēli un lūpas, bet atstāj vien mīlīgu siltumu kaut kur barības vadā, ir īstais brīdis pie krūzes sieniņām sildīt plaukstas. Tas man ļauj izvairīties no visa-kā knibināšanas un bakstīšanas, kam es tīri automātiski pievēršos, kad manas rokas nav nodarbinātas ar dajebko citu, vienlaikus radot sarunu biedram maldīgu iespaidu, ka man nav interesanti, ka man viņš riebjas un pēc pusstundas viņa nošņāptā galva jau būs aprakta zem mana kroplā pīlādža, kopā galvām no tiem, kas gāja šo pat taciņu pirms viņa, lai arī patiesībā laikam esmu nevietā muzikāls, cenšoties ar pirkstiem piešķirt savādu ritmu itin visa aiztikšanai. Šoreiz gan biju galants, sildīju plaukstas un klausījos Artūra vispārinājumos par dzīvi.

"Un tā, vispār mums te pilnīgs pi**ets būs. Nevajag būt pārgudram lai to saprastu, pietiek vienkārši ar cilvēkiem parunāt.. Ai, esi gatavs?", viņš noprasīja un es atbildēju ar pieklājīgu galvas mājienu. Abi divi piecēlāmies no pelēkā granīta rakstā laminētā skaiduplāksnes galdiņa uz hromētā tērauda kājām, kurš kopā ar mētāliskajiem krēsliem atsauca atmiņā vidusskolas kafejnīcas un pagalam neiederējās kopumā omulīgajā virtuvē, devāmies pa astoņus manus soļus garo gaiteni, kamēr es ar skatienu izteicu atzinīgas domas par sarkanbrūn-balto piekaramo griestu rakstu, īpatnēji sīkajiem gaismeklīšiem un kopumā mājīgo noskaņu. Malacis, Artūr, ja nu tu to pats taisīji, es apņemos kādreiz tev to uzprasīt.

Ar strauju pagriezienu pa labi iegāju spoži apgaismotajā blakustelpā un, jau pārzinādams savu lomu procesā, apsēdos lielajā, mīkstajā, istabas centrā esošajā krēslā, kurš teju acumirklīgi mainīja formu un tā vietā, lai apskatītu gaišpelēko sienas monolītumu, manam skatam pavērās dienasgaismas lapmas, līdz manu redzeslauku ierobežoja Artūra smaidošā seja. Viņš bija, manuprāt, acīmredzami neērtā veidā pārliecies pār mani, un viņa vecīgo, pelēcīgo acu skatiens un to dziļumā degošā dzirkstele šķita savādi atspoguļojamies aizsargbrillēs, ko viņš bija uzlicis.

"Klausies, kas ir sliktākais, ko tu kādreiz kādam esi šitā nodarījis?", es nenoturējos pavaicājis, taču smaidīgais vīrs atbildēja ar vien paklapēšanu pa plecu un novēlējumu atslābt. Neko gan daudz vairāk no viņa es negaidīju, Artūram, kura interesantais, dziļi personības pamatos balstītais skatījums uz lietām allaž ir padarījis viņu par labu sarunu biedru, pretstatā tiem bezmugrukaulniekiem, kuru domas par to vai citu ir atkarīgas no tava smaida platuma par konkrēto lietu stāstot, patika runāt par pilnīgi visu, izņemot darbu. Slikti, jo viņa klusciešana man tik vien līdzēja, kā ļāva veikt domu lidojumu par sliktāko iespējamo perspektīvu. Savādi, cik viegli mēs, bažu mākti, spējam kļūt par pesimistu paraugiem.

"Saki nu "aaaa"!", viņš klusā un pieklājīgā tonī nokomandēja, es paklausīju, cenzdamies pētīt pusmūža sejas mīmiku, grumbas pierē un, nedod dies, sagaidīt šausmās ieplestas acis, taču ar nelielu vilšanos secināju, ka vai nu mani cilvēku lasīšanas skili nav pienācīgā līmenī, vai arī rūdītā vilka profesionalitāte stāv pāri tādām cilvēcīgām vājībām kā emociju izrādīšana. Šķita, ka mūžību es pavadīju neziņā, līdz Artūrs izvilka no manas mutes slepkavīgā izskata skrāpīti un, slēptā sadistiskā priekā ieturot vēl pāris mirkļu pauzi, ierunājās: "Vispār, neizskatās, ka būs traki, nav viņš tik liels!", es klusībā uzgavilēju, ļaujot prieka vilnim apspiest manī nepatiku pret dzīvo personu vietniekvārdu attiecināšanu uz lietām, līdz doktors turpināja "vienīgi.. noanestezēt gan tur īsti nevarēs.." un es jutu ieplešamies acis vieglā panikā.

Kopš bērna kājas, kad vien sāku apmeklēt stomatologus, es allaž, centos veikt apmeklējamā daktera izvēli manas rūpīgās māmiņas vietā, konstanti savu ilkņu ārstēšanu uzticot sievietēm, taisnību sakot, tīri praktisku apsvērumu vadīts - es vēlējos saglabāt sev cerības uzvarēt tuvcīņā, ja tas būtu nepieciešams, un mukt, kur nu kājas mani nestu. Kopš padomiskās stomatoloģijas iestādes apmeklējumiem skolas gaitu pašos pirmssākumos, par kuru es biju pilnīgi pārliecināts, ka tieši zobārstu klīnika, nevis ČEKAS mītne ir tā briesmīgā māja uz Stabu ielas, par kuru visi runā, es biju iemācījies nešaubīgo dzīves mācību - tas, ko tavā mutē dara tie miesnieki, nemēdz būt nesāpīgi, tamdēļ mīļuprāt saglabāju drošu atkāpšanās ceļu. Līdz.. jā, tā sākas visas manas kļūdas.. līdz tā vai citādi manā dzīvē iepinās Artūrs, kura runas veids, patiesums, draudzība un iznesība man simpatizēja. Būtībā, doktoram A. piemita teju vai visas tās īpašības, kādas es augstu vērtēju džekos, un, ja ne teju divu desmitgažu lielā gadu starpība, viņš noteikti kļūtu par manu iecienītu alus iedzeršanas biedru. Protams, saprotot, ka "viņš tač ir tīri normāls vecis!" es nevarēju sevī atrast vairs nevienu patiesu argumentu, kamdēļ nepasūtīt ratā mazo, ļauno sievietīti, kuru par savu zobārstu dēvēju pirms tam, un nepārvākt šo nodarbi pie sportiskā pusmūžnieka. Jā, uz viņu neattiecas princips par drošu pārsvaru tuvcīņā, es zinu, taču mūsdienu anestēzijas brīnumi.. kas gan var noiet greizi? [šis teikums parasti liecina, ka esmu nonācis līdz kļūdas otrajai stadijai]

Ievilku elpu, saņēmu drosmi un izdvesu: "un ko tad mēs darīsim..??"

"Nu, tev nāksies paciesties. Vai arī es tevi varu durstīt, kamēr sanāks, bet es saku vēlreiz, neko daudz tas nedos..", viņš pēdējos vārdus nomurmināja, pētīdams no sazin kurienes izvilktu adatu, kuras apmērus varētu salīdzināt ar vecmodīgu mobīlo telefonu antenām, kaut manām bailēm, iespējams, bija lielas acis. "Tu taču nebaidies no adatām, vai ne?", viņš noprasīja?

Hell no, es varu atļauties tikai vienu fobiju un tā jau ir augstums, pie dirsas adatas! Taču doktors Hauss nedzirdēja manu iekšējo monologu, adatu sazin kur nobāza un priecīgs noteica: "Nu re, es zināju, ka tu pacietīsies! Tas nebūs ilgi!".

Nu, ja reiz tas nebūs ilgi.. Iekrampēju pirkstus roku balstos un pievēru spožās gaismas nogudrinātās acis. No manas galvas iekšpuses galvaskausā lauzās griezīgā skaņa, nāsīs iesitās degoša kaula smārds un sākontējais diskomforts vēl bija tīri paciešams, taču zoba bojātai daļai loboties nost un trīsuļojošajam urbim skarot veselās kaula šūnas, sāpes kļuva tikai negantākas. Sapratu, ka mana laika izjūta šādā brīdī var būt maldīga, tamdēļ atbrīvoju no krēsla žņaugšanas savu labo roku un tās rādītājpirkstu kopā ar fakuci [nekad neesmu zinājis, kā šo pirkstu pareizi nodēvēt] pieliku pie kreisās rokas arteriālā asinsvada, skaitot pulsa sitienus, kurus cerēju esam ap 70 minūtes laikā. Pulss, izrādās, ir līdzīgs aitiņām, kuras lec pāri žogam - es pamanījos iegrimt tādā kā transam līdzīgā stāvoklī, vienīgi asās sāpes manā apakšžoklī noturēja mani no galīgas aizplanēšanas, un sirdi sāka spiest aizvien lielāka nemiera sajūta, ritmisko sitienu skaitam sasniedzot septīto simtu. 10 minūtes un viņš vēl urba!!

Mana rīkle bija sausa kā Sahāras smiltis, mēle smeldza no piepūles, kādu tajā radīja atrašanās piespiedu neērtajā pozīcijā. Mazliet papletu plakstus, zem kuriem nekavējoties ielauzās spožās lampas nemīlīgi baltā gaisma, radot vāju analogu sāpēm, kas tobrīd plosīja manu nervu sistēmu. Pēkšņi šķita, ka esmu kļuvis kurls un pagāja vairākas sekundes, līdz aptvēru, ka Artūrs ir vienkārši izslēdzis urbi un norūpējies manī noraugās, "zini, te iet grūtāk nekā sākumā likās. Vajadzēja nākt ātrāk!", viņš pacilāti deva man nekam nederīgu pamācību, nomainīja urbja uzgali un ķērās pie darba no jauna.

Nepilnu pusstundu vēlāk es, viegli apdullis un ar galvā joņojošiem saraustītu atmiņu fragmentiem no nupat pārdzīvotā, spiedu roku brillēs, aizsargmaskā un halātā tērptam citplanētietim, uzvilku jaku un, tikai daļēji saprotot notiekošo, devos uz izejas pusi.

- Klau - viņš uzsauca - nebija taču tik traki, ne?

Sekundi apdomājos.

- Nē, bija, taču raksturu paaudzināju.

Zīdītāji

Fri, 02 Apr 2010 00:09:47 GMT

Domu par runāšanu ar ienaidniekiem vāciski es aizguvu no kalsnā, blondā TV viktorīnas, miljons santīmu laimēšanas spēles vadītāja, kura vārds, iespējams, bija Mārtiņš, taču par uzvārdu man nav nekādas nojausmas, varbūt, ka nekad tāda nav bijusi. Mārtiņš tolaik, kad ik trešdienas vakaru biju spēles regulārs skatītājs, prata aizraut ar savu šarmu un vārdu virknēšanas mākslu, regulāri izmantodams teju vai aktiermākslas meistarību spēles intrigas uzturēšanai, taču bieži bija spiests prasmīgi notušēt savu zināšanu trūkumu kādā no spēlē apspriestajiem tematiem. Kad pienāca brīdis paziņot, vai kārtējais alkatības pārņemtais azarta cienītājs ir pareizi atbildējis uz to vai citu jautājumu, blondais puisis pārāk ilgu laiku pavadīja veroties sev priekšā izvietotajā šķidro kristālu monitorā, kaut katram pamatskolas absolventam atbildei būtu jābūt skaidrai, vienvārdsakot, par viņa mīmiku, horeogrāfiju un paužu ieturēšanu es biju augstākās domās kā par zināšanu krājumiem, taču manā prātā dziļi jo dziļi ir ieēdušies viņa vārdi - "un ar ienaidniekiem jārunā vāciski!". Nē, Mārtiņš nebija izvēlējies dumpinieka ceļu un neizmantoja televīzijas tiešraides savu dziļi personīgo uzskatu paušanai, prasmīgais aktieris tikai darīja savu darbu un ar zināmu humoru apspēlēja šķiet Kārļa Lielā veidotu teicienu par valodu izvēles atkarību no uzrunājamā lomas tavā dzīvē. Mīlestībai bija atvēlēta itāļu, nevis franču valoda, kas man allaž ir šķitis nedaudz jokaini, taču, jā, skarbo, līdzskaņiem, uzsvariem un gariem burtu virknējumiem bagāto vācu saziņas mēli es nespēju pierakstīt nekam citam, kā vien cilvēkiem, kuri man nepatīk.

PRO7 kanāls manā kabeļtelevīzijas paketē situāciju nebūt neuzlaboja, lai gan nu jau es runāju par vairākus gadus senāku pagātni. Savā ziņā skatīties šo vācu kultūras mistrojumu bija tas pats, kas noslēgt līgumu ar Sātanu - viņu demonstrētās filmas puikām ap divpadsmit gadu vecumu ir kā resnītim kūciņas. Jurassic Park, abas cietā rieksta daļas, muskuļotā vientuļnieka Rembo grūtais ceļš dienvidaustrumāzijas džungļos un, protams, leģendārā kosmosa sāga - zvaigžņu kari. Pēdējā laikam gan kanāla vadības struktūrā kādam bija īpaši iecienīta, jo noskatījos to vismaz reizes 3. Katru filmu. Jā, kopā deviņas. Vāciski! Lieki teikt, ka tā bija un ir valoda, kuru es pārvaldu tik lieliski, ka katrs, izņemot mistisku vīru mūža nogalē, ko sastapu Turcijas nekurienes vidū, kamēr cietu no smaga karstuma dūriena un caurejas [es joprojām nespēju atminēties, kamdēļ es vispār ar viņu runāju, nemaz nedomājot par to, kamdēļ vāciski?!], ir skaļi smējies, kad vien es mēģinu ko pateikt šajā pļerkšķu mēlē. Žēl, ka divpadsmit gadi un mazliet uz augšu vairs nav tas vecums, kad es vienā mierā saprotu itin visu, ko man pietiekami daudz reižu kāds pasaka, vienalga kā. Tiesa, liels bija mans prieks un neviltota sajūsma pārņēma manu sirdi, kad arīdzan mūsu valsts televīzijas izdomāja, ka parādīt kaut reizi vienu no pasaules kino leģendām, būtu tīri saprātīga rīcība, un, komercijai rādot priekšzīmi, sāka viena sacensties ar otru Zvaigžņu sāgas pārraidē, šķiet, līderim TV3 pārsniedzot nu jau trešo reizi. Lai jau, man patīk. It īpaši trešās filmas vidusdaļa. Un nē, lai arī esmu džeks, es neesmu lielā sajūsmā par filmas diskutabli seksīgāko ainu - nabaga princesi Lea, kura ir sagūstītā ļaunā kontrobandista Džabas pilī un ietērpta baltā es_nezinu_kā_nosaukt_to_apģērbu. Savādi, taču mani daudz vairāk ir fascinējusi paša nelieša āriene [vai arī Lea ir likusies visai neglīta, kā jau daudzas, karā un politikā nomocītas, nelaimīgas pusmūža sievietes] - viņa vardes un hameleona krustojumam līdzīgā āriene, acīmredzamās aptaukošanās problēmas, stiklainais acu skats un tam visam cauri strāvojoša savāda omulība, padarot šo jokaino būtni savā ziņā līdzīgu Donam Korleonem, attēlojot to kā patīkamu, taču bīstamu večuku. Džaba man jokainā veidā likās foršs.

Neredzēju sevi spogulī, taču esmu drošs, ka manas acis bija kā pusdienu šķīvji, kad ieraudzīju Jevgēņiju. Viņa īsais, vājprātīgi tuklais augums, apaļā galva, šauro acu ļaunīgais skatiens un nosvērtā runas maniere teju vai nekavējoties pieklauvēja pie manu atmiņu krātuves durvīm un skaļā balsī kliedza "Džaba ir atgriezies! Viņš ir te!", kamēr es klusībā viņu salīdzināju ar mūsu jūru pelēcīgo zīdītāju - roni, kā arī turpmāk viņu dēvēju. Jevgēņijs nebija patīkams, nē, itin ne nemaz. Īsti netieku gudrs, vai dzīve viņu spieda uz šādām darbībām, vai arī pats Ronis nebija ar sevišķu prātu apveltīts, taču viņam allaž patika steigā piekrist tam, ko vēlāk ar putām uz lūpām ducīgais vīrelis metās apstrīdēt, lai arī man bija pusducis viņa parakstītu vienošanos, ko iebāzt viņa sārtajā sejā, kamēr viņš, kā allaž - kratīdams pirkstu - man skaļā balsī draudēja ar biedējošām sekām. Ronis, acīmredzot, uzskatīja, ka vārdi "līgums", "paraksts", "atbildība" un "tiesa" ir pilnīgu idiņu izdomājums un reālā dzīvē nekas no tā neeksistē, jo fizikālo realitāti virza tava spēja bīdīt lietas un idejas caur vajadzīgajām institūcijām, savukārt visi, kas šiem nesvarīgajiem loģikas aspektiem piegriež kaut mazāko vērību, ir "kapeiku pisēji" un traucē attīstību. Par tādu pisēju godātais kungs uzskatīja arī mani, paužot savu neapmierinātību dažādos epitetos, draudu vēstulēs manā e-pastā un regulāros telefona zvanos, savukārt es, saglabājot kaut nedaudz distancētu skatu, varu droši teikt, ka Ronis nebija savu pienākumu augstumos un savu vienošanās pusi bija izpildījis vien daļēji. Nekas, puis, turpini vien, specīga spiediena apstākļos es darbojos tikai labāk un labāk!

"Tы не доверяеш мне, не так ли?", taukaino pirkstu kratīdams mana deguna priekšā viņš dusmīgi noprasīja, kamēr viņa seja lēnām zaudēja sārtumu no mūsu sarunas sākotnējā šoka.

- Tam nav nozīmes [es veikli izvairījos no atbildes]. Es vēlētos, lai mēs spētu turēties sākotnējās norunas rāmjos, tas arī viss.

[Ronis ietur pauzi]

- Знаеш что? Я тебя принесю свои рекомендации!

- ... kādas rekomendācijas..??

Ronis atbildēja ar varenu nopūtu, dziļu klusumu un izjustu skaidrojumu par to, cik ļoti viņu mīl un ciena itin visi sadarbības partneri, izņemot mani, turklāt, mīl tik stipri, ka citi, šķiet, to vien tik dara, kā pavada dienu, rakstot apcerīgus rakstus par korpulentā kunga labo attieksmi pret darbu, augsto atbildības sajūtu, precizitāti, biedriskumu un itin visām citām īpašībām, kādas vien jūs vērtētu augstu cilvēkos, ar kuriem nākas sastrādāties. Nu ko, mīļuprāt uzmetīšu aci.

Jūras zīdītājs nevēlējās mani apciemot, tā vietā izvēloties elektronisku saziņas veidu. Žēl ka tā, man patīk orģinālie veidi kā viņš mani pamanās pasveicināt, allaž lietojot kādu man iepriekš nezināmu krievu valodas izteicienu, taču rekomendāciju apjoms [četras lapas!!] bija to vērts. Pirmā lapa patiesi bija Roni slavinoša, kaut tās autors bjia apšaubāms ķīniešu kantoris. Otrā bija pirmās lapas kopija [nē, es nepārspīlēju, tā patiesi bija kopija vārda vistiešākajā nozīmē]. Trešā bija paša Roņa rakstīta vēstule kaut kādam arhīvam ar lūgumu piešķirt viņam kaut kādu karti, savukārt ceturtā bija šī paša arhīva atbilde "ok, brauc pakaļ kartei!". Roni, tu manu darbadienu padari tikai interesantāku, keep up the good work!

Īsumā

Wed, 17 Mar 2010 16:25:03 GMT

Manā ķiverē ir pirmās švīkas. tā arī nesapratu, vai tās radās no priedes vai no klintsbluķa, jo krītot mana galva, šķiet, atsitās pret abiem. Nē, mana galva nekrita no manis kaut kā atsevišķi, es kritu ar to kopā.