Bauda skatīties, kā strādā Istvan Borbas un arī sajūta, ka ar citu operatoru "Dziesmas no otrā stāva" būtu bijušas daudz savādākas. Jo kaut kā pat nepieredzējušas režisores filmiņā viņam izdodas panākt pavisam sirreālu sajūtu ar ļoti tīrām un pat minimālistiskām platleņķa kompozīcijām un gandrīz nekustīgiem otrā plāna cilvēkiem kadrā. Kā sapnis - tēlus atceries, bet pavisam dzīvi ar miesu un asinīm jau nu viņi nav.
Prieks, ka piekritu par spīti nogurumam.