kad man beidzot ir laiks un es varu iet uz šūšanas kursiem divas vai pat trīs reizes nedēļā, izrādās, ka šūt sadomājuši tik daudzi, ka esam sadalīti trīs grupās un nodarbības ir tikai reizi nedēļā. un izkrita 19. novembris un izkritīs ziemīšu nedēļa, un izkritīs jaunais gads, un beigu beigās tie kursi ir izstiepti līdz aprīlim. kas nozīmē, ka tieku precīzi uz pusi, un i to, pieņemot, ka pēdējā mēnesī spēšu izkāpt no gultas. pār mani tikai tagad nāca īstena apgaismība, ka 40 nedēļas nevis vienkārši nav 9 mēneši, bet tie ir (vairāk)* 10 mēneši. gandrīz gads. kā tāda ziloņmāte!

bet vispār, tādu pacilātību, kādu es izjutu, aizejot uz pirmo nodarbību, es laikam nekad mūžā neesmu izjutusi. ka es beidzot, beidzot - i've been waiting 30 years for this - tāda izmēra "beidzot", eju darīt to, par ko esmu sapņojusi no bērnības. es gan nejūtos tāpēc uzreiz baigais diōrs un vispār ceru, ka man ies no rokas, jo ar šitiem ilgi sapņotajiem sapņiem arī mēdz visādi gadīties. kaut arī aizdedze lēnāka, nekā manos sapņos, meh, bet tomēr nebija tā, ka abas rokas kreisās.