visu rītu vājprātīgi skan galvā Džona Merika(ziloņcilvēka) izmisīgais kliedziens, kas lēnam pārgāja sāpīgā čukstā:
"es neesmu dzīvnieks!
es esmu vilvēkveidīga būtne.
es esmu cilvēks.."
un atkal un atkal..
ka sabojajusies plate
neredzmais cilvēks šorīt pirms manis skrēja un sita pa mašīnām iedarbinot to signalizācijas. vienu pagalmā, tad aiz vārtrūmes, tad nākošo tad nākošo... kā brīdinādams visus, ka es nāku. un nerimstās skaļais troksnis.
gaisā savirpināta migla
kāda sieviete izvedusi pastaigā koku. ups. nē, aiz koka ir sunītis.
šalle tinās ap stabiem ka piesienot.
elpo... elpo..
saņemies un elpo...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |