sarkanu pogu lietus. sarkanu aču smieklu lietus.
matu vējš. domu viesulis.
pēdas pār koku galotnēm un smilšu virpulis šaujās caur debesu duršlāgu.
zaru zari zaros. pirksti ap zariem.
kurpju šņores iet savu ceļu akmeņu krāvumu ēnu rējienu pavadītas.
kaķa murrājiens vaigu bedrītēs.
laime.. un vējš...
lodes zibens tuvojās. viņa virziens iekodēts. lai kā es vairītos, tas zin manu sirdi. zibens šautras. zibšņu zibšņi.
laime.. un suņa dziesma vējiem līdzi..
plašums.. manās domās milzīgs plašums pilns skaistuma un brīvības...
nu nepatīk man tas, ka darbā kompis ir off. riebjas. vakarā nespēju jūs tik daudz izlasīt un mana pelēkā masa ir galīgi pārpūlējusies un nu nepatīk man jūs lasīt virspusēji. tā nu mēģinu pa mazam gabaliņam pa vienam. lēnām.. ļoti lēnām..
galva sāp.. šausmīgi valag samīļojienus. vajag lai kāds stundām kasa pakausi un vienkārši klusē.
tā nu es lēnām lasu jūs apķērusi celīšus un deguntiņu izbāzusi no maiciņas krādziņas... lēnām.. ļoti lēnām..
un jā mazumiņam pēc operācijas ir manījusies attieksme pret prieku. bēdīgs. rociņai un kājiņai ir sliktāk. bēbīts nevar pilnu pēdiņu pielikt pie zemes. bet manas sāļās asaras tur neko nepalīdzēs.
manā pulkstenī dzīvo zirneklīts, kas griežas uz riņķi un neko citu neēd izņemot laiku. no pārējā griežas galva un nelaba dūša. dažkārt viņš izdomā sev dziesmiņu un kustina kājiņas. tad man grūti saprast cik ir laiks. nu ne jau tas apēstais, bet esošais, tekošais, plūstošais. kad zirneklīts smejās, viņš sinhroni savelk un atlaiž visas kājiņas. izskatās kā uzplaukstoš zieds, kas dažkārt kautrējās un savelkās čokuriņā. uz nakti es viņu apsedzu ar melnu zīda paladziņu. kad ieslēdzu gaismiņu viņš apžilbst un aizrijās ar apēsto laika kumosu. tad atskrien vīriņš pelēkā mētelī un izrauj to kumosiņu no mutes un iemet bezgalībā, kur kumosiņš skumji kūļājās. apjukumā pamests viens un nederīgs - pazudušais laiks. nozagtais laiks. tāpēc es bīstos naktī ieslēgt gaismu. laiku vajag izdzīvot un domas par to cik tagad laiks, izmest no gavas. nevajag mums daudz pazuduša laika. labāk lai tas kumosiņš pamazām pārvēršas par zvaigzni un kad zirneklīts smejoties sinhroni savelk kājiņas, iezvana savus zvaigžņu smieklus.
speķa pīrādziņi.
būtu vēlams tagad kādu pasmaržot. nu tādi ar ķimenēm un silti, ka vēl jūti mammas silto roku pieskārienus. neēst. tikai smaržot. nu tā kā man tagad rēgojās.. silti..
a vot nafig man tagad ir slikti?
vot nafig?
bļin
esmu kļuvusi rupja kā ogļrača palīga - maisu nesēja zole.
nu nepatīk man šīs diena garastāvokļa maiņas.
vismaz acis nebija darbā slapjā vietā kā tagad.
sasodīts..
skumjāku dziesmu jau arī nevarēju atrast..
tikko kārtējo reizi ar baudu noskatījos kā filmā "runā ar viņu" ģērbj toreadoru.
tagad gaidīšu TO dziesmu kafejnīcā..
upd sagaidīju!!!!
šausmīgi skaisti bija ;))
p.s. TĀ dziesma bija arī vienā no sērijām multenē par leopoldu, kur viņš cepa sev torti un tā piedega un mazie nejaukie pelēni līda pa logu iekšā. pa radio leopoldam skanēja šī dziesma.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |