sveces, asaras un ananāss. ne tas, ko sen audzējām, bet ļoti līdzīgs.
un es jūtu kā Tavi spārni mani pūkaini un silti ieskauj mierinot un mīļojot.
un ezīts uz ceļiem... Tu teici, ka tas sārtais pleķīts esot lapiņa uz viņa adatām. un es sapratu, ka Tu ilgi starp pārējiem meklēji šo.
Tavi stāsti par dzīvi, blēņām un prezervatīvu zagšanu.
kopā gleznotās glezniņas, vāktie ziedi un ziedu selekcionēšana.
kopā uz rokām staigāšana, jo Tu uzskatīji, ka mazajam Incītim tas in noteikti jāmāk.
kukaiņu balzamēšana.
riekstošana, purvos brišana, peldēšana, makšķerēšana.
Tu man seju ar kurkuļiem smērēji, lai man nebūtu tādi vasarraibumiņi kā tev. bet es viņus visus mīlu, jo mums vienīgajiem bija visi pleci un deguni noraiboti...
ES TEVI MĪLU!!!!!!
auksts gaiss
izslēgts telefons
vīzija - meitene basām kājām ar sarkanām kurpēm rokās
(kā tai D.Bovija dziesmā)
3 jauni zaļi zīmuļi
sarkana nagulaka palēninājumā nokrīt uz grīdas.
asins sarkanais šķidrums lēnām tek ārā no nosistās apakšiņas.
cilvēki kliedz un skraida
visi domā ka tās ir manas asinis, jo es saķērusi seju skatos kā mainās formas - lēnām plūstoši.
kā apmāta izeju ārā
daudz jaunas apakšveļas.
biksiņas ar ( skudras ) attēlu
beigti putni skatlogos
un tagad vīns un olīves ar mandeļu pastas pildījumu
un, protams, atbilstošs spāņu CM
šodien beidzot bija īstais noskaņojums "Frīdai".
skatījos un domāju par cilvēkiem, viņu attiecībām, ciešanām - fiziskām un sirdi plosošām.... cilvēku skaistumu - fizisku un sirds bagātību...
fizisku uzticību un uzticību sev domās, galvā...
es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kas dzīvo tikai mirklim un tajam kas ir manā mirklī (mirkļa garumu es izvēlos pati) uzticīga līdz sāpēm un naivumam un otram ticu tāpat... ceru, ka mani KĀDS nav krāpis nekādā(varianti krāpšanai ir tik daudz...) ziņā... man ar savu naivo skatu uz pasauli būtu grūti to sagremot.
dažkārt ir tik smagi...
skatoties uz tiem desmitiem sveču, kas manā istabā iedomājos sevi kādā spāņu-itāļu-sicīliešu-mekskāņu baznīcā ar šķidrautu (kāds man bija tēta bērēs) uz galvas apsedzot matus un kliedzot aiz sāpēm kad noskūpstot viņa pieri jutu, ka tā ir ledusauksta. un visi saskatījās un teica, ka es jukusi. bet viņi vēl pierasīja, lai es ar brāļiem un māsām rituāli uzsedzam segu uz zārka...
un pie mielasta galda mani palūdza notīrīt seju, jo citiem esot nelabi uz mani skatīties, jo skropstu tuša, kuru nezinkāpēc man māsīca uzkrāsoja, esot izķēmojusi jau tā ķēmīgo seju... un es tā gribēju mājās, viņa darinātajā gultiņā, apķert spilvenus, iekosties stūrī un stenēt kā tādai grūsnai govij, kam grūtas dzemdības...
bāc, man ir tik grūti...
kad es atceros kā viņš mani sauca - švilpjot, jo bals vairs nebija... izgriezta...
es ienīstu šo pasauli, jo tā dāvā pa labi un kreisi cilvēkiem sāpes un ciešanas...
mīlestību un maigumu nevar tik vienkārši dabūt kā teiksim sasodīto sifilisu...
šodien vēl paņerkstēšu.. rīt.. rīt jau būs jauna diena un es atkal smaidīšu, bet, kas aiz smaida, tikai es zināšu...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |