EuroRainSandalVision

— Kā tu jūties pēc šī priekšnesuma?
“Godīgi? It kā būtu izgājusi cauri divām pasaulēm vienlaikus. Viena bija skatuve — gluda, slapja, eleganta. Otra bija tā makro pasaule, kurā es zināju, ka kamera redz katru ūdens pilienu uz manas potītes. Tas lika man kustēties lēnāk, apzinātāk. Es jutos kā daļa no kaut kā ļoti smalka.”

— Vai mitrie papēdīši netraucēja?
“Tieši otrādi. Parasti slapjas sandales var būt neērtas, bet šoreiz tas bija kā… papildu aksesuārs. Ūdens uz zelta virsmas jutās kā vēsi, mazi pieskārieni. Tas mani nomierināja. Es jutos kā staigājot pa šķidru gaismu.”

— Kā bija zināt, ka kamera filmē hiper‑makro tuvplānus?
“Tas lika man justies ļoti klātesošai. Parasti tu domā par kopējo tēlu, bet šoreiz es zināju, ka svarīgs ir katrs milimetrs — kā papēdis pieskaras ūdenim, kā piliens slīd pa siksniņu. Tas lika man kustēties ar tādu precizitāti, kādu ikdienā reti izmanto. Tas bija gandrīz meditējoši.”

— Kāds bija tavs mīļākais brīdis gājienā?
“Tas pagrieziens. Es jutu, kā papēdis iegriežas ūdenī, un tajā brīdī es zināju, ka kamera to redz tuvplānā. Tā spirāle, ko ūdens uztaisīja… es to redzēju tikai ar perifēro redzi, bet sajūta bija tāda, it kā es pati būtu to uzzīmējusi. Tas bija mans ‘zelta mirklis’.”

— Kā tu raksturotu šo pieredzi vienā teikumā?
“Kā staigāt pa pasauli, kurā katrs piliens ir dimants un katrs solis — juveliera grieziens.”