osim shodien bija jaaizbrauc uz darbu un taa nu es viena seezhu diivaanaa, kuuljaaju kaajas un tinu smeekjiiti. esmu vislaimiigaakaa meitene pasaulee.

vakar vidā mani apkalpoja dāma ar ūsām, jēzus rokassprādzi ap rociņu un uzvārdu "dīvāne".

rīt es būšu roterdamā. manas vēlmes ir diezgan pieticīgas - daudz seksa, daudz gandžas un vēl es labprāt izietu iedzert aliņu un apēstu ceptu banānu ar šokolādi (man nav cepeškrāsns).

man dažreiz liekas, ka ar degunu ierušināties siltā, smaržīgā, vēl pēc dušas mitrā bārdā ir viena no jaukākajām sajūtām pasaulē.

es jau kaut kad minēju, ka mans tētis mazā brāļa draugus sauc par nelabdieņiem, jo viņi nesveicinās. ar to vien viņš neaprobežojas - viņš no visas sirds cenšas šo elementāro pieklājību iemācīt arī viņiem. kopumā viņam ir veicies itin labi, taču ar vienu izņēmumu: kristaps joprojām neprotas padot labdienu, un tāpēc, viņš, kamēr nesāks to darīt, ciemos nākt nedrīkst. savukārt džekam, ar ko kopā dzīvoju es, reizēm vakaros nāk viena tāda blonda jaunkundze, kas, acīmredzot, manu tēvu nav satikusi. tā nu es viņa mācību cenšos popularizēt - šovakar ļoti skaļi un skaidri viņai pateicu "labvakar". viņa neatbildēja. vai man rīkoties tāpat kā tētim?

kad ieraudzīju evitas rokdarbu kasti, ar mani notika tieši tas pats, kas izšaujot ar oskara gaiseni (kuru sākotnēji uzskatīju par bezjēdzīgu pirkumu): es iemīlējos acumirklī, visi aizspriedumi tika aizmirsti un miljons mazo kastīšu, paciņu un mapīšu apzināšana man sagādāja tādu pašu prieku kā mirklis, kad, skrotij saskaroties ar stiklu, tas tik jauki pašķīst.
par manu absolūto sapni pirms piecām minūtēm kļuva ideja nosvinēt savu dzimšanas dienu lutartos (oskara lauki nekurienes vidū), kas patiesībā būtu neliels festivāls ar dažādām darbnīcām, lūk, šaušana pa pūdžām un apsveikumu pagatavošana māmiņdienai (jo tie ir tuvākie normālie svētki) varētu būt divas no tām. vēl varētu visu ko stādīt un pēc pāris mēnešiem braukt ēst, zīmēt viens otram smieklīgas sejiņas, vai arī vienkārši iet tripot līdz kokiem lauka vidū. mani draugi varētu uzstāties ar dzejas lasījumiem un savām grupām. man liekas, ka tas būtu forši.

also https://www.youtube.com/watch?v=IiXdIwrYw1s

ar skaudību lasu, kā visiem vakar paticis trentemollers
es sēdēju mājās un, svinot labās ziņas, uzpīpēju un skatījos tvinpīksu
vēl nedēļa!

starp citu, tieši šodien aprit četri gadi, kopš preses nama bunkurā iepazinos ar oskaru.

vakar ar diānu un vienu nepazīstamu džeku bijām uz lekciju par masoniem. kā jau visiem paspēju pavēstīt, statistika diezgan vienkārša: 85% apmeklētāju vecumā virs 65 un trīs no pieciem man tuvumā sēdošajiem cilvēkiem gulēja. nepazīstamais džeks, ka mūsu nelielajā forumiņā pieteicās arī nākt, visu laiku trinās un neticami skaļi nopūtās un pārgrieza acis, kad kāds cits nokrekšķinājās. lai gan mēs aizbraucām uz vienu aliņu uz čomski, vakars noslēdzās ar pieliešanos karakumā, kur savukārt astoņi no desmit klientiem bija nesmuki geji. kopumā ļoti jauks un izdevies pasākums.

kad mācījos otrajā klasē, man mamma no ņujorkas atveda rozā zamšādas botas ar uzrakstu "barbie" sānā. lieki piebilst, ka biju pirmais skuķis ciemā, taču ilgi tas nevilkās, jo bija agrs pavasaris un, lai galīgi nenobristos, mamma uzskatīja, ka botu valkāšana vēl jāatliek. es uzskatīju citādāk un pēc pāris dienām nolēmu izmest kādu riņķi. viss ritēja brīnišķīgi līdz brīdim, kad tālumā pamanīju degam kūlu un tā kā nevienu citu, kam rūpētu degošo kukaiņu liktenis, neredzēju, tad sapratu, ka jāķeras pie glābšanas darbiem. diemžēl botas neizglābās un manus cēlos nodomus neviens nenovērtēja. nepateicība ir pasaules alga.

nekad neesmu sapratusi, kāpēc lai kāds gribētu dzīvot mūžīgi

man kaut kā ļoti grūti iedomāties septiņdesmitgadīgu dāmu, vārdā zane. es arī nevienu nepazīstu un, vispār, tas ir tāds jauneklīgs vārds, kas drīzāk piestāv jaunam skuķēnam un, nākot vecumam, tas, visticamāk, jāmaina. grūti man arī ir iedomāties trīsgadīgu meitenīti vārdā, piemēram, elfrīda. "elfrīda" varētu būt zanes dāvana pašai sev piecdesmitajā dzimšanas dienā.

nu, par ko tad jūs balsosiet, draugi?

oskars, piemēram, vasarā brauca uz latviju ar trim mērķiem - atpūsties, satikt savu ģimeni, draugus un mani un salabot zobus. prom viņš aizbrauca ar četriem vaļējiem kanāliem. lai neliktos, ka dzīvē asuma par maz, viņš nolēma, ka kanālus, līdz saņems apdrošināšanu, var patīrīt pats un tepat jau bija arī izpalīdzīgie eiropas ķīnieši poļi, kam bija šim nolūkam paredzētas adatas. ar ko tas viss beidzās? ar to, ka viena no šīm adatām nolūza un palika kanālā, taču "zobārsts vispār neizskatījās pārsteigts". stāstam īpašas morāles nav.

es esmu piecēlusies nesen, neaizgājusi uz skolu un beidzot nolēmusi paveikt visus plānotos darbiņus. arī vakar es biju plānojusi darīt to pašu, bet mēs aizgājām pie evitas, uzpīpējām un mācīšanās vietā klausījāmies debates un plēsām tapetes. vispār arī neslikti.

divdesmit trīs dienas, jūtos kā harijs poters, kas, gaidot skolu, pārsvītroja katru datumu, tiktiešām, varbūt man arī sev šāds kalendārītis jāpagatavo.

man dažreiz šķiet, ka man nevajadzētu skatīties filmas un lasīt grāmatas, jo pārāk ļoti es identificēju sevi ar visu citu laimēm un nelaimēm, un tad nav brīnums, ka vēlmes dzemdēt, griezt vēnas, dzert viskiju desmitos no rīta un palīdzēt anna frankai glābties ir vienādi īstas un intensīvas.

ko lai dara popzvaigznes ar maziem dibeniem?

oskars man nopirka biļetes, es neaizgāju uz vienīgo lekciju, martas asinīm jauns albums, baigi gribās ēst, izmetu divas atmiņas kartes, trijos intervija, jāuzvāra kafija, ai, cik es esmu priecīgs