Kate
07 February 2017 @ 01:23 am
 
beidzot sapratu, ka man zināmākās cilvēku grupas, kam dikti patīk izkropļot un pārveidot vārdus, ir vai nu fanātiķi (tie, kas par jēzu, masoniem, sorosiem utt.) vai tīneidžeri. nu, labi, es jau arī reizēm uzrakstu "navda" vai "smieklīki" vai nosaucu statoil par staiķiku un makdonaldu par maķīti, bet tas tomēr šķiet citādāk nekā "humanoīds", "masumēdīkļi", "reptiliāņi", "kilarija", "latvistāna", "amurika" arī ir uz robežas. šie vārdi man uzreiz liek iekšēji saviebties un norīstīties pat tad, ja pats teksts ir tāds, kas patīk vai kam piekrītu.
 
 
Kate
07 February 2017 @ 11:43 am
 
vienīgā reize, kad atļāvu sev reāli dirst par apkārt esošo un redzamo, bija, kad ar draudzeni 12 gadu vecumā bijām ar citu klasi palaistas ekskursijā uz, ja nemaldos, tallinu. izplunčajušās sūdīgā akvaparkā, gājām cauri pilsētai, savas kuļķenes ap galvu griezdamas un lamājoties visos vārdos, ko zinām un sakot visu to sliktāko par katru pretimnācēju (un, ja nebija, ko, tad piepušķojot). baigi kauns par šo uzvedību man pat nav, drīzāk par to, kā un kāpēc vispār radās šāda ideja.
lūk, un tā kā kopš tā laika esmu nedaudz paaugusies, ir nācies dzirdēt simts un vienu stāstu par to, kā cilvēki ārzemēs izrunājas un tad viņiem blakus stāvošais nepazīstamais latvietis ledainā balsī šai diskusijai pievienojas. šādā situācijā esmu ļoti mēģinājusi izvairīties nonākt, un, pat ja aprunāju priekšā stāvošo cilvēku, tas parasti nemēdz būt kas tāds, par ko var dabūt pa muti (bet meklēt cilvēkos uzmanības vērtas detaļas ir viens no maniem vaļaspriekiem+heitot arī patīk, tāpēc, jūs saprotat, viegli tas nav). kopumā gribētos teikt, ka man ir gājis diezgan labi, līdz pēdējam brīdim eindhovenas lidostā - un šoreiz tas pat nebija par citiem, bet to, ka ir agrs rīts un manas smadzenes ir stulbas, un nepadomā par to, ka gan jau pie geita lidojumam uz rīgu neesam vienīgie, kas saprot latviski. lūk, un tā nu mēs sēdējām un tad es nolēmu ar oskaru dalīties informācijā par to, kā man ir veicies, vai drīzāk neviecies ar vēdera izeju pirms pāris minūtēm (lai saglabātu kaut saujiņu pašcieņas, savai aizstāvībai varu teikt, ka pārrunāt šādus tematus man samācīja osis :(). nākamajā sekundē oskara acis iepletās, skatiens novirzījās no manis uz mums aiz muguras sēdošo dāmu (ko, protams, nebiju pat manaījusi) un seja savilkās tādā sāpīgā pussmaidā. tad dāma ar visām savām mantiņām pabīdījās tik tāļu no mums, ka principā uz beņķa vairs nesēdēja.
ko šis notikums man iemācīja? ka joprojām spēju sarkt kā otrajā klasē. un, ka par kakām ārpus mājas moš runāt nevajag.