krokši ir mana armija, mans karalauks, asinis, asaras un sviedri, mans spožums un posts

var jau rauties dirsā un katru dienu domāt, kāda ir dzīves jēga, bet es katru dienu sev atgādinu, ka, visticamāk, tādas tomēr nav. mīlestība, protams, ir skaista, arī draudzība, bēbīši, jūra, kaķi un aliņš vasaras vakarā, bet kamon. pat doma par to, ka šāds fenomens pastāv (man tiktiešām šķiet, ka jebkas ir iespējams), liekas pilnīgi nenormāla, jo tas nozīmētu, ka esam laimējuši lielākajā loterijā no visām. nu, un tad es sev saku - kāda iespēja, samierinos un rukāju tālāk.