ņemot vērā faktu, ka šobrīd esmu diezgan lieka sabiedrības locekle (no darba atteicos, līdz skolai vēl gandrīz divas nedēļas un arī oskars ir prom, kas nozīmē, ka pat ar mīlestību es nenodarbojos), man ir viss pasaules laiks, lai skatītos filmas un lasītu. lūk, agnese man ieteica filmu par vācu sekstūristēm, kas bija nedaudz skumīga (bet vasara beidzas un visi tāpat ir bēdīgi, tā ka ko nu tur daudz), un, tikko lasot dazed&confused, uzzināju, ka tā ir daļa no triloģijas: vēl ir filma par meiteni no resno bērnu nometnes, kas iemīlas savā sirmajā dakterī  un filma par tanti, kas neprātīgi mīl jēzu. paskatieties

ja jau par filmām - izskatās, ka the knick ar klaivu ouvenu ir diezgan jauks, turklāt jau pirmajā pusstundā var dzirdēt, kā kāds uz ņujorku aizceļojis latvietis pretojas tam, ka viņa ar tuberkolozi slimo sievu aizved uz slimnīcu, jo kaimiņš no turienes nav atgriezies.

vai, ja ilgstoši dara pāri, tas kļūst mazāk sāpīgi? teorētiski sajūtām vajadzētu notrulināties, taču nezin kādēļ man šķiet, ka tā nenotiek vai notiek ne vienmēr.

tētis tikko skatījās lmt reklāmu ar džeku zilajā uzvalkā un teica: "kas tas ir par puisi? kaut kur redzēts. mēbeles man nesis, man liekas."