man vasarā bija viens draugs, par kuru it kā sapratu, ka bišķīt negudrs, bet šo to interesantu zināja, sekss bija labs, mēs kopā uzpīpējām un reizēm bija smieklīgi. tagad, kad iedomājos par viņu vai lasu viņa tviteri, man tik ļoti paliek kauns, ka gribās ielīst zemē, bet nelasīt arī nevaru. šis pat nav tas gadījums, kad lasu kāda cibu vai neatvienoju postus feisbukā, lai justos labāk par sevi - es tiešām esmu pārsteigta, ka spēju sev iestāstīt "nav jau tik traki", kad labi zināju, ka ir gan. katrs nākamis tvīts ir trakāks par iepriekšējo, es tiešām nezinu, kāpēc turpinu viņam sekot. bet nu nevaru nesekot