paskatījos pati savas vecās bildes draugos (esmu darbā) un sapratu, ka tas taču vienmēr tā ir bijis, jau tikko padsmit gados man vienmēr gribējās pamēģināt, un, jo vairāk nedrīkstēja, jo vairāk es pamēģināju, tā ka nesaprotu pēkšņo pārsteigumu par maniem pēdējām laika lēmumiem. iespējams, šo viļņošanos var skaidrot ar kontrastu, ko rada ilūzija par to, ka man ir visi priekšnoteikumi, lai dzīvotu kā kārtīgam cilvēkam pienākas vai varbūt ar mūžīgi liekulīgo neskaidrību par to, kur novilkt robežu starp "lai jau" un "ārprāts, nopietni?"