pagājušonedēļ ar līgu bijām uz amatieru stand-up comedy vienā krogā, bija smieklīgi un arī nebija smieklīgi, visnesmieklīgākā bija viena sarkanmataina dāma, kuru pieteica ar pseidonīmu "bufetniece" (atšķirībā no pārējiem, kas nekautrīgi (vai tieši kautrīgi) uzstājās ar savu īsto vārdu), diemžēl nācās vērot viņas uzstāšanos jau otro reizi, joki bija ne tikai nesmieklīgi, bet arī bezgaumīgi un šovinistiski, man jau, protams, nav iebildumu ne pret kādiem jokiem, bet jābūt tad segumam tam jokam. visu laiku centos uz viņu neskatīties un saņemties, lai sejā nebūtu pārāk liels nicinājums (ja es zinātu, ka viņa uzstājas pirmo reizi, man viņas, visticamāk, būtu žēl, bet tā kā šī noteikti jau bija n-tā reize un noteikti arī n-tā reize, kad neviens nesmejas, būu laiks saprast, ka varbūt vajag atteikties no idejas par komiķes karjeru, taču tā kā tam prāta nepietiek (vai pašnovērtējums tik augsts, ka publikas (ne)reakciju nav iespējams pamanīt), tad jūtu tikai dusmas), tātad, sēdēju pašā priekšā un mēģināju sevi piespiest pieklājības pēc vismaz pasmaidīt. visu šo pasākumu izglāba mans absolūtais favorīts deniss, kurš tiešām bija brīnišķīgs, un tad gan es smējos un līga smējās, citi arī laikam smējās, ar viņa lielisko uzstāšanos pasākums arī noslēdzās un, kamēr savās vietiņās gaidījām, lai varētu tikt laukā, pie mums pienāca iepriekšminētā dāma, satvēra mani aiz rokas, un teica: "paldies, meitenes, ka atnācāt. jūs esat superīgas!".
lūk, šādus cilvēkus es ienīstu. gribētos, lai viņi sadek.

p.s. smieklīgākais joks bija par to mirkli pirms algas, kad uz rimi kartes ir vairāk kāposta, nekā uz bankas kartes, bet šis tiešām bija kādas piecas reizes smieklīgāks par pārējiem, so you can just imagine