velns!
ko viņi grib no manis, ko es vispār spēju kādam dot? pēdējā laikā šķiet, ka tukšums iekšā tikai plešas un plešas lielāks, un nepamet sajūta, ka neattaisnoju kādas nebūt cerības un gaidas, vairs pat miegs neglābj. un, pat, ja neesmu nevienam neko solījusi un neesmu devusi iemeslu cerēt vai izteikusi vēlmi sākt dzīvot citādāk, tik un tā vainas apziņa klājas pāri visam kā tāds melns mākonis.
vairs nekur nespēju rast sirdsmieru, nekur nejūtos gana viena, bet tas ir vienīgais, ko patiesi šobrīd gribu, domas jau dienām nespēj sakārtoties pat tik daudz, lai veidotos vismaz miglaina kopaina, skolā esmu tālu prom, tāpat jebkur citur, neviena saruna nav man vairs gana interesanta, neviens notikums neaizrauj, tie ir tikai pieklājības smaidi un frāzes, kuras izsakot, vēroju, vai cilvēks pretī tiešām notic un neredz izrādi ar nosaukumu "izmisums".