Žans Pols Sartrs "Nelabums"

„Es dzīvošu, pārdzīvojot pats sevi. Ēdīšu un gulēšu. Gulēšu un ēdīšu. Eksistēšu lēnām un pamazām kā koki, kā ūdens palts, kā sarkanais tramvaja sēdeklis.”

„Nenoteikti prātoju, ka vajadzētu sevi nogalināt, lai iznīcinātu vismaz vienu no liekajām eksistencēm. Bet arī mana nāve būtu lieka. Lieks būtu mans līķis, asinis uz oļiem un starp augiem šajā smaidošajā parkā. Un satrunējusī miesa būtu lieka zemē, kas to saņemtu, un mani kauli, kuri beidzot būtu notīrīti, nolobīti, spodri un mirdzoši kā zobi- arī tie būtu lieki: es biju lieks mūžīgi mūžam.”

„Ļaudis, kas dzīvo sabiedrībā, iemācās redzēt sevi spoguļos tādus, kādus viņus redz draugi. Man nav draugu: vai tāpēc mana miesa ir tik kaila? Varētu sacīt – jā, varētu sacīt – tā ir daba bez cilvēkiem.”