| 11:11p |
“Mistera Utaunidži draugs”
Saskaņā ar veselības ministrijas vadlīnijām misteram pienācās pavadonis, lai uzturētu misteru labā fiziskā formā, kliedētu tam laiku vecumdienās un vestu apziņu paplašinošas sarunas. Gaismas hologrammu varēja pasūtīt pēc izvēles – tās izskatu, uzvedību, runas manieri varēja palūgt ieprogrammēt diezgan plašā intervālā. Protams,
visas hologrammas bija ar pamatfunkciju kalpot uzlecošās Saules Zemei.
Utaunidži vēlējās partneri, ar ko spēlēt: tenisu, badmintonu, galda tenisu, ķegļus, bridžu, ūdens polo, skvošu un, jā, dažreiz arī mazliet beisbola.
Viņam bija bailes pieķerties cilvēkiem par daudz, kļūt atkarīgiem no tiem, tāpēc viņš ar prieku sešdesmit gadu vecumā secināja, ka kvalificējas šādai parādībai.
Iesniedzis aprakstu, ka draugam jābūt tādā izskatā kā burvis Merlins (misteram patika pasaka par apaļā galda bruņiniekiem), viņš ar prieku secināja, ka hologrammas izgatavošanas laiks ir tikai četri mēneši. Pa to laiku viņš risinās krustvārdu mīklas, apceļos skaistas prefektūras ar ezeriem, ar riteni dosies uz svētvietām un citādi baudīs skaisto pavasari.
Utaunidži bija izaudzinājis divus dēlus, pārdzīvojis savu sievu, apglabājis četrus suņus un saņēmis mēneša darbinieka ordeni piecpadsmit reižu. Viņam šķita, ka viņš ir nopelnījis kādu brīdi sev. Pensija bija pieklājīga, jo programmētāja darbā ieguldītie gadu desmiti valsts IKP celšanā devuši savu.
Viņš bija pārvācies uz pilsētas rajonu, kur pieejams peldbaseins cauru diennakti savas muguras stiprināšanai. Viņš ieturējās reizi nedēļā savā mīļotajā restorānā “Astoņkāju burgeri” un dzēra daudz tomātu sulas.
Viņš nēsāja brūnas saules brilles un gaišu uzvalku, kam pieskaņotas gaiši pelēkas kurpes. Kad jutās īpaši priecīgs, uzvilka arī tauriņu vai brauca ar taksometru.
Dzīvē bija pienācis brīdis, kad bija laiks saprast, kāda tam visam jēga. Tiem pirmajiem sešdesmit gadiem. Nu labi - bērnudārzs, skola, augstskola, darbs uzņēmumā, paaugstinājums, vēl viens paaugstinājums, komandas vadīšana, nodaļas vadīšana, jaunu produktu izstrāde, pārrunas ar klientiem, sasniegti izcili rezultāti, negulētas naktis, kāzas, pirmais bērns, pirmais suns, sava privātmāja, bērni pabeidz skolu un augstskolu, savā vecāku mājā atklātnītes no laika, kad vectēvs vēl bija dzīvs. Tagad viņš pats ir vectēvs.
Viņam tagad pieder divas privātmājas, kurās nedzīvo ne bērni, ne mazbērni. Tikai suns un bites.
Tāpēc viņš gribēja sastapt biežāk cilvēkus, kuri nevērtētu viņu pēc statusa, darba stāža, mazbērnu daudzuma un apdrošināšanas lieluma.
Vienkāršus cilvēkus. Japānas kultūra noteica, ka runāt atklāti var tikai ar tiem, kas ir vairāk kā tuvi. Cilvēkam jābūt pašpietiekamam un vēl jāspēj krīzes situācijā palīdzēt visiem pārējiem. Tas izveidojies ģeogrāfisku apstākļu dēļ. Cunami, vētras, zemestrīces.
Tevi vērtē pēc tā, cik ļoti esi darījis godu savai dzimtai, pilsētai, teritorijai, visai valstij. Tevi nevērtē pēc tā, vai esi spējis būt laimīgs cilvēks, to visu darot. Tādām lietām kā laime nav laika.
Ir tik daudz pienākumu, un beigās ir atļautais, sabiedrībā pieņemamais prieka daudzums, ko Tu vari sev brīvdienās piešķirt. “Samērīgi” ir atslēgas vārds.
Tagad, pārdzīvojis šo visu sistēmu, Utaunidži jutās, ka var mazliet uzelpot. Kā piedalījies karā, bijis uzvarētājs gadu desmitu pēc desmita, par savām uzvarām uzskatot sava darba novērtējuma ailē gada beigās regulāri 950 un vairāk punktu no 1000 iespējamajiem, produktivitātē sasniedzot vairāk, un esot vēl mazliet radošam, lai konkurenti nesaprastu, kāpēc izvēlas mistera pārstāvēto kompāniju, viņš, tā vietā, lai turpināt griezties tajā jūklī, atļāvās no kompānijas aiziet, jo tā atļāva regula. Lai gan tā nebija pieņemts. Parasti Tu kļuvi par goda locekli, goda padomnieku un vienkārši darbā ieradies trīs-četras reizes retāk.
Kolēģi bija mazliet neizpratnē, kas tad vispār dzīvē var būt tik svarīgs, lai kompāniju, kurā pavadīti 40 gadi, pamestu pavisam. Utaunidži nekad, nekad nepateica visu patiesību, bet šoreiz viņš domāja: “Es atvainojos par uzdrošināšanos, bet es pats esmu svarīgs sev”. Tas ir nepieņemami. Taču kolēģi saprata, ka misteram vajadzīga atpūta, viņš noteikti atgriezīsies, jo bijis lojāls visu šo laiku.
Tādā vai citādā veidā kalpošana sabiedrībai Japānā ir tipiska. Utaunidži ticēja, ka ar to, ka labāk iepazīs svētvietas, paražas, ticējumus, varbūt padzīvos kādā klosterī, viņš varēs būt labāks vectēvs saviem mazbērniem. Tas bija oficiālais iemesls, ko viņš sniegtu, ja viņam pajautātu kāda augsta ranga amatpersona.
Ar jauniegūto brīvību un stabilu pensiju visam atlikušajam mūžam viņam bija tikai viena apgrozāmā lieta, un tā bija viņa paša veselība un labklājība. Viņš no rītiem rīvējās aukstā ūdenī, dārzā audzēja ziedus un nodarbojās ar loka šaušanu. Pa dienu lasīja grāmatas vai ceļoja ar vilcienu un divriteni. Čemodānā bija uzvalks, higiēnas piederumi, kredītkarte un telefons.
Viņam bija laiks izlasīt tās grāmatas, kuras jaunībā atķeksējis sarakstā. Viņš apguva dažus no vieglākajiem hobijiem, ko atļāva fiziskā forma, kam toreiz nebija laika. Viņš
katru dienu pie vectēva altāra mājās pateicās par savas dzimtas labajiem gēniem, kas viņam dod iespēju šādā vecumā būt mundram un vitālam.
Tuvojoties rudenim, viņš bija sastādījis tēmu sarakstu, par ko runās ar jauniegūto draugu. Tam atmiņā būs aktivizētas miljoniem grāmatu, atsauču, tas pārzinās visas filozofijas un reliģijas un to atzarus. Varbūt viņš uzzinās, vai dzīve klosterī kā kalpošanas veids sabiedrībai, kas ietvēra regulāru ceremoniju vadīšanu, būtu bijusi augstvērtīgāka par darbu birojā. Viņš uzzinās, kā jūtas, kādas liecības ir atstājuši citi viņa vecuma vīrieši, kuri saskaņā ar valstī izdoto regulu par pensiju, dalījušies ar pieredzi rakstveidā mājaslapā “Ieteikumi jaunajai paaudzei”. Viņš alka sabiedrības, taču ne cilvēku.
Viņš vēl nezināja, ka sarunās ar draugu viņš iepazīs visas tās dziņas un sapņus, ko bija sevī apspiedis. Viņš vēl nezināja, ka pie sakē glāzes citi vīri ir tomēr vaļsirdīgi atzinušies šad un tad, ko viņi domā par to dzīvi, kādu dzīvojuši. Pašiem tuvākajiem - draugiem, brāļiem, saviem skolotājiem.
Viņš nezināja, ka secinās, ka bijis vientuļnieks ne jau tāpēc, ka nepratis mīlēt, bet, ka nepratis lūgt mīlestību. Samierinājies ar dzīvi tādu, kāda tā bijusi. Galu galā viss taču ir lieliski – mazbērni, divas mājas, pensija, laba veselība, taču tā urdoņa pamostoties, ka viņš ir kaut ko nokavējis.
Pēc pieciem gadiem viņš savu draugu atdos atpakaļ veselības ministrijai un būs gatavs iet cilvēkos, nebaidoties, ka viņu, misteru Utaunidži, izsmies par vaļsirdību. |