:
Arī beigas vakardienai bija foršas, tiklīdz jau sāka tumst, norakstu, ka diena jau beigusies, sāku spēlēt Theme Hospital, ar domu pa nakti iziet visu spēli, bet tad, kā zinādams manu skumjos un vientuļos plānus, zvana ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
vins, kurš prasa, ko tad es daru un es saku: "neko. braucam piknikā?". Vienvārdsakot, beigās mēs vēl pieķērām klāt Agnesi, kura uz moča brauc bez ķiveres uz 220, un laidām meklēt Aizkraukles pilsdrupas. Bet tas taču būtu tik garlaicīgi - braukt pa asfaltu līdz Skrīveriem un tad nogriesties pie vajadzīgās zīmes, tāpēc mēs izdomājām, ka brauksim līdz Pļaviņu HESam un tad nogriezīsimies tur pa zemes ceļu un tad jau meklēsim, domāts darīts. Braucam, braucam, ceļš jau ļoti romantisks, vecs, koki jau sakļāvušies kopā pār ceļu, bet pilsdrupu kā nav tā nav, nu neko, nonākam līdz vienai līdzenai vietai, kur noliekam mašīnu un ejam tālāk ar kājām lejā pa kalnu, gar Daugavu, tur tāda kā piknika vieta, uz sīmītes palūgts samaksāt latu un zvanīt pa norādītiem tālruņiem, bet šo daļu izlaižam. Sadedzinam sveces, sākam ēst pīli, dzert tēju un pārrunāt dzīvi. Un tad mums sāka uzbrukt Daba - t.i. visur dzirdam kaut kādsu soļus, kaut kādas jocīgas šļakatas, vienvārdsakot, bail tik ļoti, ka pačurāt vies aiziet nevar. Beigās, kad izrāvām arī šampi, tad jau bail vairs nebija. Savus stundu, divas nosēdējām, dzīvi pārrunājam un ejam atpakaļ. Iesēžamies mašīnā un NEKĀ, nevar pielaist, a mēs taču esam pilnīgā nekurienē, nu neko, labi, ka tomēr nosacīti tuvu Koknesei, sazvanām manu brāli, šis ir gatavs mums braukt pakaļ, vilkt līdz Koknesei. Par laimi beigās mašīnai atrodam arī āķi, iestumjam un esam jau ceļā un beigu beigās nolemjam braukt līdz Krapei jau šonakt. Krape ir vins otrās mājas, 20 km no Kokneses, uz Meņģeles pusi, nu neko, tur arī ceļš foršs, klausāmies Jaunu Mēnesi, es arī dziedu līdzi un nav pulkstens ne 2 naktī, kā es jau esmu mājās. Pikniks saucās..dodiet man tādus biežāk! Man patīk šitāda dzīve :) :)
vins, kurš prasa, ko tad es daru un es saku: "neko. braucam piknikā?". Vienvārdsakot, beigās mēs vēl pieķērām klāt Agnesi, kura uz moča brauc bez ķiveres uz 220, un laidām meklēt Aizkraukles pilsdrupas. Bet tas taču būtu tik garlaicīgi - braukt pa asfaltu līdz Skrīveriem un tad nogriesties pie vajadzīgās zīmes, tāpēc mēs izdomājām, ka brauksim līdz Pļaviņu HESam un tad nogriezīsimies tur pa zemes ceļu un tad jau meklēsim, domāts darīts. Braucam, braucam, ceļš jau ļoti romantisks, vecs, koki jau sakļāvušies kopā pār ceļu, bet pilsdrupu kā nav tā nav, nu neko, nonākam līdz vienai līdzenai vietai, kur noliekam mašīnu un ejam tālāk ar kājām lejā pa kalnu, gar Daugavu, tur tāda kā piknika vieta, uz sīmītes palūgts samaksāt latu un zvanīt pa norādītiem tālruņiem, bet šo daļu izlaižam. Sadedzinam sveces, sākam ēst pīli, dzert tēju un pārrunāt dzīvi. Un tad mums sāka uzbrukt Daba - t.i. visur dzirdam kaut kādsu soļus, kaut kādas jocīgas šļakatas, vienvārdsakot, bail tik ļoti, ka pačurāt vies aiziet nevar. Beigās, kad izrāvām arī šampi, tad jau bail vairs nebija. Savus stundu, divas nosēdējām, dzīvi pārrunājam un ejam atpakaļ. Iesēžamies mašīnā un NEKĀ, nevar pielaist, a mēs taču esam pilnīgā nekurienē, nu neko, labi, ka tomēr nosacīti tuvu Koknesei, sazvanām manu brāli, šis ir gatavs mums braukt pakaļ, vilkt līdz Koknesei. Par laimi beigās mašīnai atrodam arī āķi, iestumjam un esam jau ceļā un beigu beigās nolemjam braukt līdz Krapei jau šonakt. Krape ir vins otrās mājas, 20 km no Kokneses, uz Meņģeles pusi, nu neko, tur arī ceļš foršs, klausāmies Jaunu Mēnesi, es arī dziedu līdzi un nav pulkstens ne 2 naktī, kā es jau esmu mājās. Pikniks saucās..dodiet man tādus biežāk! Man patīk šitāda dzīve :) :)