: sarunu klubs informē
Visiem jau zināms, ka manm vienmēr ir piedzīvojumi vilcienos, tādi neizpalika arī vakardien. No sākuma braucu Rīga-Lielvārde, lai Lielvārdē apmeklētu lugu Alu sieviete, man pretī sēdēja tāda sieviete, kas ļoti knapi pati varēja iekāpt vilcienā, jo miesās bija ļoti bagāta, un līdz ko apsēdās, tā sāka vicot līdzpaņemto baltmaizes kukuli, katrs kodiens bija tik skaļš, ka likās, suns graužas kaulā. Bet nu labi., izkāpju Lielvārdē, atkal manu riteni mēģina izcelt kādi 5 vīrieši, sacensdamies, kurš to varētu izdarīt galantāk. Pati luga mani nepārsteidza, pilna ar stereotipiem, par kuriem smejas lauku cilvēki, parasti sievietes sākot no 30 gadu vecuma. Vienīgi Santa Didžus tēloja tīri ok, ņemot vērā to, ka viņai vajadzētu tēlot ar lellēm. Nu neko, desmitos dodos uz Krustpils vilcienu, lai tas mani nogādātu Koknesē. Ietraušos iekšā, iekārtojos, bet tur jau sēž divi vīrieši, nu tā ap 50, zelta padomju produkts, iedzēruši, protams, bet nu zolīdi un brauc līdz pašai Krustpilij un komunikāciju ar mani sāk, pašķindinot mana riteņa zvaniņu, aicina sēdēt pie sevis, es neatsakos, jo zinu, kā man patīk šī vilciena dzīve. Nu neko, šie sāk man stāstīt par dzīvi, viens no viņiem tikko pusgadu esot bijis Anglijā, strādājis, lai meita varot paēst, jo tagad skolā vajag lats piecdesmit vienām pusdienām, agrāk pusdienas mēnesī maksāja 2 lati, pie visa esot vainīga tā jobanā Freiberga, un vai atceries, viens saka otram, kā mēs jaunībā, kad traki bijām, braucošam vilcienam no iekšpuses rāvām durvis vaļā? Tagad jaunajiem jau nav dūšas, sēž, tik papīpēt aizskrien. Bet iedzēruši viņi esot, jo no bērēm, draugs nomiris, bēres esot notikušas Ulbrokas kapos, abiem bija lielas problēmas ar vārda Ulbroka izrunāšanu. Nu neko, Koknese jau bija klāt, ātri vēl palūdzu, vai varu viņus nobildēt, nobildēju, viņi teica,lai liekot avīzē, sāka stāstīt, kā jaunībā uz visām talkām kādam esot bijusi Smena līdzi. Un tad pa četrām (!) minūtēm atbraucu mājās no stacijas. Šorīt piecēlos septiņos no tā,ka mamma noliek manā istabā nazi maisiņā, sāku domāt, ka tas izskatās tā kā CSI un no smiekliem arī piecēlos. Jau uzpinu sev vainadziņu un izbraucu pirmo apli pa Koknesi.
Visiem jau zināms, ka manm vienmēr ir piedzīvojumi vilcienos, tādi neizpalika arī vakardien. No sākuma braucu Rīga-Lielvārde, lai Lielvārdē apmeklētu lugu Alu sieviete, man pretī sēdēja tāda sieviete, kas ļoti knapi pati varēja iekāpt vilcienā, jo miesās bija ļoti bagāta, un līdz ko apsēdās, tā sāka vicot līdzpaņemto baltmaizes kukuli, katrs kodiens bija tik skaļš, ka likās, suns graužas kaulā. Bet nu labi., izkāpju Lielvārdē, atkal manu riteni mēģina izcelt kādi 5 vīrieši, sacensdamies, kurš to varētu izdarīt galantāk. Pati luga mani nepārsteidza, pilna ar stereotipiem, par kuriem smejas lauku cilvēki, parasti sievietes sākot no 30 gadu vecuma. Vienīgi Santa Didžus tēloja tīri ok, ņemot vērā to, ka viņai vajadzētu tēlot ar lellēm. Nu neko, desmitos dodos uz Krustpils vilcienu, lai tas mani nogādātu Koknesē. Ietraušos iekšā, iekārtojos, bet tur jau sēž divi vīrieši, nu tā ap 50, zelta padomju produkts, iedzēruši, protams, bet nu zolīdi un brauc līdz pašai Krustpilij un komunikāciju ar mani sāk, pašķindinot mana riteņa zvaniņu, aicina sēdēt pie sevis, es neatsakos, jo zinu, kā man patīk šī vilciena dzīve. Nu neko, šie sāk man stāstīt par dzīvi, viens no viņiem tikko pusgadu esot bijis Anglijā, strādājis, lai meita varot paēst, jo tagad skolā vajag lats piecdesmit vienām pusdienām, agrāk pusdienas mēnesī maksāja 2 lati, pie visa esot vainīga tā jobanā Freiberga, un vai atceries, viens saka otram, kā mēs jaunībā, kad traki bijām, braucošam vilcienam no iekšpuses rāvām durvis vaļā? Tagad jaunajiem jau nav dūšas, sēž, tik papīpēt aizskrien. Bet iedzēruši viņi esot, jo no bērēm, draugs nomiris, bēres esot notikušas Ulbrokas kapos, abiem bija lielas problēmas ar vārda Ulbroka izrunāšanu. Nu neko, Koknese jau bija klāt, ātri vēl palūdzu, vai varu viņus nobildēt, nobildēju, viņi teica,lai liekot avīzē, sāka stāstīt, kā jaunībā uz visām talkām kādam esot bijusi Smena līdzi. Un tad pa četrām (!) minūtēm atbraucu mājās no stacijas. Šorīt piecēlos septiņos no tā,ka mamma noliek manā istabā nazi maisiņā, sāku domāt, ka tas izskatās tā kā CSI un no smiekliem arī piecēlos. Jau uzpinu sev vainadziņu un izbraucu pirmo apli pa Koknesi.