: visi taču zina, ka sautēti puķkāposti ir veselīgāki par ceptiem, pat basketbolisti.
Beidzot pa seniem laikiem atkal cepu puķkāpostus un jūtos daudz maz gatava stāstīt par savu brīnumaino nedēļas nogali. Es jau zibšņos, kā vienmēr. Autobuss kā kaste, bet smieklu pilna kaste, jo šai kastei ir šoferis, kurš autobusa pieturās ir kā dievs, jo uzņem visus braukt gribētājus, arī tos, kurus vairs tomēr nevar iestūķēt autobusā, galapunktā nonākam Valmierā, tur lielveikals "Rīts" man dāvā zilo džinu un kanēļmaizītes, gaidam aizkavējušos plosta pasažieri, pa to laiku sapinu sev vainadziņu. Skaists pavasaris, skaista dzīve, nodomāju. Zvans no sveču administratora, kurš tieši tobrīd ir Koknesē, bet es Valmierā, nospriežam, cik liktenīgi, sasmejam un beidzam sarunu. Kāpju iekšā plostā un laižam virzienā uz Cēsīm. Mums spītē pretvējš, kuru es ienīstu jau no Dānijas laikiem, kad man katru rītu vajadzēja mīties aukstā pretvējā uz autobusa pieturu. Plostā esam divpadsmit un ir šausmīgi jautri, spēlējam klusos telefonus, minam melodijas, apsaukājamies, baudam sauli un Gauju. Līkums aiz līkuma, pietura aiz pieturas, ieži aiz iežiem, Līči aiz Līčiem, viens aiz otra. Savu mūžu tik ilgi nebiju plostojusi un man patika, tiešām. Varbūt, ka bija pareizie cilvēki, varbūt pareizā saule vai upe, bet pavadīju vienu no brīnišķīgākajām deinām savā mūžā. Tā nu nemanot klāt bija vakars un mēs metām airus nost (jā, es, piemēram, airēju veselas 4 minūtes visas dienas garumā), kurinājām ugunskuru, es aizstāvēju savu Kok-Neses godu, citi cēla teltis un iedzērām un hokeju klausījāmies un es nolaupīju žāvētas desas šķēli. Un tad, ticiet vai nē, ieradās kaķis :)! Man likās, ka tagad man viņš jāprec, ja pie manis ierodās galīgā tumsā un meža vidū. Kaķim bija arī telts un man līdz ar to bija divi vienā - sildītājs un guļamvieta. Gājām gulēt, bet es taču esmu princese un nevarēju aizmigt, jo bija nenormāli auksts, tiesa, man vienai, citi šņāca kā nosisti, gāju uz blakus telti un atņemu vienam džekam guļammaisu, jo es taču esmu princese un nedrīkstu salt :D! Bet salu vienalga ar visiem saviem diviem guļammaisiem un kaķi pie sāniem. Biju priecīga, ka ap sešiem beidzot kāds piecēlās un man bija ar ko parunāties. Gauja no rītiem ir skaista, tiešām. Tad nu lēnām cēlās visi plostotāji, bet man bija viss vienalga, es beidzot sajutu daudz maz siltumu sevī un gāju uz telti pie kaķa, kaķis jau ir īsts kaķis - viņš var gulēt vienalga kur un cik vajag. Tad nu mēģināju iemigt, bet nesanāca vienalga. Visi plostotāji jau bija gatavi ceļam un mēs ar kaķi izdomājām, ka paliksim Gaujmalā dzīvot, uzcelsim mazu būdiņu, es lasīšu ogas, viņš ķers meža zvērus un es dīrāšu viņiem ādas. Tad nu pavadīju visus plostotājus prom un palikām divi vien, tiesa, pagulējām kādas 3h un devāmies tālāk. Tad nu nemanot esmu Cēsu Mego, kur ir saldie riekstiņi, kurus tomēr neviens negrib. Tālāk ir brīnumcilvēki un brīnumalbumi, vislabāk man patika bilde no 1936, kā arī tā bilde, kur bija ritens..un tās visas kopbildes - sievietes nogūlušās apakšā un vīri stalti izslējušies stāv un visi smaida. Nu, forši! Tad nu ir autobuss Cēsis-Rīga, kurā es aizmiegu un labi, ka tā. Ierodamies autoostā un saprotam, ka nav nekāda aršana, tāpēc aizgājām vēl uz Neiespējamā misija 3, kur Toms Krūzs leca no vienas mājas uz otru un mācīja savai dāmai šaut uz ļaunīšiem. Atnācām mājās, kaķis vēl mēģināja skatīties filmu ar Brūsu Vilisu, laikam lai ir pavisam pilns zvaigžņu vakars, bet man jau bija viss vienalga un es aizgāju uz gultu, kuru, kā šorīt atzinu, nemainītu pat pret 1000 guļammaisiem :)
Nu tā, šis ir garākais ieraksts manā mūžā, tagad mierīgi varu ēst savus puķkāpostus.
Te trīs bildes.
current music: "Blue Mug" - "Gus Gus"
Beidzot pa seniem laikiem atkal cepu puķkāpostus un jūtos daudz maz gatava stāstīt par savu brīnumaino nedēļas nogali. Es jau zibšņos, kā vienmēr. Autobuss kā kaste, bet smieklu pilna kaste, jo šai kastei ir šoferis, kurš autobusa pieturās ir kā dievs, jo uzņem visus braukt gribētājus, arī tos, kurus vairs tomēr nevar iestūķēt autobusā, galapunktā nonākam Valmierā, tur lielveikals "Rīts" man dāvā zilo džinu un kanēļmaizītes, gaidam aizkavējušos plosta pasažieri, pa to laiku sapinu sev vainadziņu. Skaists pavasaris, skaista dzīve, nodomāju. Zvans no sveču administratora, kurš tieši tobrīd ir Koknesē, bet es Valmierā, nospriežam, cik liktenīgi, sasmejam un beidzam sarunu. Kāpju iekšā plostā un laižam virzienā uz Cēsīm. Mums spītē pretvējš, kuru es ienīstu jau no Dānijas laikiem, kad man katru rītu vajadzēja mīties aukstā pretvējā uz autobusa pieturu. Plostā esam divpadsmit un ir šausmīgi jautri, spēlējam klusos telefonus, minam melodijas, apsaukājamies, baudam sauli un Gauju. Līkums aiz līkuma, pietura aiz pieturas, ieži aiz iežiem, Līči aiz Līčiem, viens aiz otra. Savu mūžu tik ilgi nebiju plostojusi un man patika, tiešām. Varbūt, ka bija pareizie cilvēki, varbūt pareizā saule vai upe, bet pavadīju vienu no brīnišķīgākajām deinām savā mūžā. Tā nu nemanot klāt bija vakars un mēs metām airus nost (jā, es, piemēram, airēju veselas 4 minūtes visas dienas garumā), kurinājām ugunskuru, es aizstāvēju savu Kok-Neses godu, citi cēla teltis un iedzērām un hokeju klausījāmies un es nolaupīju žāvētas desas šķēli. Un tad, ticiet vai nē, ieradās kaķis :)! Man likās, ka tagad man viņš jāprec, ja pie manis ierodās galīgā tumsā un meža vidū. Kaķim bija arī telts un man līdz ar to bija divi vienā - sildītājs un guļamvieta. Gājām gulēt, bet es taču esmu princese un nevarēju aizmigt, jo bija nenormāli auksts, tiesa, man vienai, citi šņāca kā nosisti, gāju uz blakus telti un atņemu vienam džekam guļammaisu, jo es taču esmu princese un nedrīkstu salt :D! Bet salu vienalga ar visiem saviem diviem guļammaisiem un kaķi pie sāniem. Biju priecīga, ka ap sešiem beidzot kāds piecēlās un man bija ar ko parunāties. Gauja no rītiem ir skaista, tiešām. Tad nu lēnām cēlās visi plostotāji, bet man bija viss vienalga, es beidzot sajutu daudz maz siltumu sevī un gāju uz telti pie kaķa, kaķis jau ir īsts kaķis - viņš var gulēt vienalga kur un cik vajag. Tad nu mēģināju iemigt, bet nesanāca vienalga. Visi plostotāji jau bija gatavi ceļam un mēs ar kaķi izdomājām, ka paliksim Gaujmalā dzīvot, uzcelsim mazu būdiņu, es lasīšu ogas, viņš ķers meža zvērus un es dīrāšu viņiem ādas. Tad nu pavadīju visus plostotājus prom un palikām divi vien, tiesa, pagulējām kādas 3h un devāmies tālāk. Tad nu nemanot esmu Cēsu Mego, kur ir saldie riekstiņi, kurus tomēr neviens negrib. Tālāk ir brīnumcilvēki un brīnumalbumi, vislabāk man patika bilde no 1936, kā arī tā bilde, kur bija ritens..un tās visas kopbildes - sievietes nogūlušās apakšā un vīri stalti izslējušies stāv un visi smaida. Nu, forši! Tad nu ir autobuss Cēsis-Rīga, kurā es aizmiegu un labi, ka tā. Ierodamies autoostā un saprotam, ka nav nekāda aršana, tāpēc aizgājām vēl uz Neiespējamā misija 3, kur Toms Krūzs leca no vienas mājas uz otru un mācīja savai dāmai šaut uz ļaunīšiem. Atnācām mājās, kaķis vēl mēģināja skatīties filmu ar Brūsu Vilisu, laikam lai ir pavisam pilns zvaigžņu vakars, bet man jau bija viss vienalga un es aizgāju uz gultu, kuru, kā šorīt atzinu, nemainītu pat pret 1000 guļammaisiem :)
Nu tā, šis ir garākais ieraksts manā mūžā, tagad mierīgi varu ēst savus puķkāpostus.
Te trīs bildes.
current music: "Blue Mug" - "Gus Gus"