: siltie vakari Daugavas 12
Tomēr vēl mazliet par vecmammas draudzenēm. Viņas visas bija skolotājas. Tad nu jubilejās visas satikās, parasti ap septiņiem, un sāka ēst viltotos zaķus un citus brīnumus, kā arī citus aprunāt. Man tā bija medusmaize. Ir viena tāda ģeniāla bilde, kur visas tantes sasēdušas ap galdu un es arī pašā stūrītī nosēdusi, kakliņu izstiepusi, tur man kādi 5 gadi. Man tiešām nekas nelikās interesantāks par šīm sarunām. Visinteresantākā man likās Sebrīte, nezinu, kā viņu sauca, bet visi viņu cauca par Sebrīti, viņa bija tada maza, sirma, visvecākā no viņām visām. Viņa stāstīja tik interesantus stāstus, kuri nekad neatkārtojās, ka visi vienmēr alka Sebrītes sabiedrības, vispār visa Koknese mīlēja Sebrīti, tad,kad viņa pirms pāris gadiem nomira tad bērēs bija vienkārši visi. Sebrītei bija īpatnējs stāstīšanas stils, mazliet kā aktrise viņa runāja. Brīžos, kad nerunāja Sebrīte, tad runāja jau vakar pieminētā Gaiša, Gaiša vienmēr stāstīja humoristiskus piedzīvojumus, reizēm stāstīja arī par to, kā viņas audzināmā klase podus gāzusi, arī mana mamma bija bijusi viņas audzināmajā klasē, tāpēc man bija dubultinteresanti, viņa arī stāstīja par brīžiem, cik grūti bijis, kad vīra vairāk nebija, jo visa dzīve bija saistīta tikai ar vīru, spilgti atceros stāstu, kurā viņa atklāja, ka visu lielās pārdotās mājas naudu ielikusi Bankā Baltijā un vēl šobaltdien nav dabūjusi ne santīmu atpakaļ, tagad dzīvo vienistabas dzīvoklītī (un atceros kā viņa ar meitu sauļojās tās lielās mājas otrā stāva milzīgajā balkonā). Bija arī Riekstiņa, jebšu Riekstiņtante. Viņa ir bijusī latviešu valodas skolotāja, ļoti jauka, bet man vienmēr bijusi pārlieku liela bijība pret viņu, pat bailes. Viņa vienmēr nesa zemenes, sauca par mani mazo peli, un kā likts vienmēr apjautājās, kā man ar veselību, pat tad,kad biju pavisam maza. Šokolādes uz svētkiem viņa man nes vēljoprojām, nekad neaizmirst mani un manus abus brāļus, ienāk ar puķēm, šokolādi, apsveic, apjautājas par veselību un prom ir. Bija arī Benita Krēsliņa - par to jau arī vakar vienu vārdu pateicu. Krēsliņa bija māksliniece, vēl tagad vecmammas māja pilna ar viņas gleznām. Viņa bija tik jūtīga, ka raudāja allažiņ, viņa maz runāja, tikai klausījās un vienmēr ēda daudz saldumus. Nomira pirms pāris gadiem, sajuka prātā.
Kādreiz noteikti jums pastāstīšu arī par savu vecmammu, viņa ir ļoti nejauka, tur ir garāks stāsts ;)
Tomēr vēl mazliet par vecmammas draudzenēm. Viņas visas bija skolotājas. Tad nu jubilejās visas satikās, parasti ap septiņiem, un sāka ēst viltotos zaķus un citus brīnumus, kā arī citus aprunāt. Man tā bija medusmaize. Ir viena tāda ģeniāla bilde, kur visas tantes sasēdušas ap galdu un es arī pašā stūrītī nosēdusi, kakliņu izstiepusi, tur man kādi 5 gadi. Man tiešām nekas nelikās interesantāks par šīm sarunām. Visinteresantākā man likās Sebrīte, nezinu, kā viņu sauca, bet visi viņu cauca par Sebrīti, viņa bija tada maza, sirma, visvecākā no viņām visām. Viņa stāstīja tik interesantus stāstus, kuri nekad neatkārtojās, ka visi vienmēr alka Sebrītes sabiedrības, vispār visa Koknese mīlēja Sebrīti, tad,kad viņa pirms pāris gadiem nomira tad bērēs bija vienkārši visi. Sebrītei bija īpatnējs stāstīšanas stils, mazliet kā aktrise viņa runāja. Brīžos, kad nerunāja Sebrīte, tad runāja jau vakar pieminētā Gaiša, Gaiša vienmēr stāstīja humoristiskus piedzīvojumus, reizēm stāstīja arī par to, kā viņas audzināmā klase podus gāzusi, arī mana mamma bija bijusi viņas audzināmajā klasē, tāpēc man bija dubultinteresanti, viņa arī stāstīja par brīžiem, cik grūti bijis, kad vīra vairāk nebija, jo visa dzīve bija saistīta tikai ar vīru, spilgti atceros stāstu, kurā viņa atklāja, ka visu lielās pārdotās mājas naudu ielikusi Bankā Baltijā un vēl šobaltdien nav dabūjusi ne santīmu atpakaļ, tagad dzīvo vienistabas dzīvoklītī (un atceros kā viņa ar meitu sauļojās tās lielās mājas otrā stāva milzīgajā balkonā). Bija arī Riekstiņa, jebšu Riekstiņtante. Viņa ir bijusī latviešu valodas skolotāja, ļoti jauka, bet man vienmēr bijusi pārlieku liela bijība pret viņu, pat bailes. Viņa vienmēr nesa zemenes, sauca par mani mazo peli, un kā likts vienmēr apjautājās, kā man ar veselību, pat tad,kad biju pavisam maza. Šokolādes uz svētkiem viņa man nes vēljoprojām, nekad neaizmirst mani un manus abus brāļus, ienāk ar puķēm, šokolādi, apsveic, apjautājas par veselību un prom ir. Bija arī Benita Krēsliņa - par to jau arī vakar vienu vārdu pateicu. Krēsliņa bija māksliniece, vēl tagad vecmammas māja pilna ar viņas gleznām. Viņa bija tik jūtīga, ka raudāja allažiņ, viņa maz runāja, tikai klausījās un vienmēr ēda daudz saldumus. Nomira pirms pāris gadiem, sajuka prātā.
Kādreiz noteikti jums pastāstīšu arī par savu vecmammu, viņa ir ļoti nejauka, tur ir garāks stāsts ;)
:
Tie laša vēderiņi ledusskapī mani kārdina, bet ir jau pāri sešiem, saka prāts.