Redz, kur rakstniece Ilze Indrāne interesanti stāsta - pēc kara visi bērni bijuši vienādi, plikām galvām, visi zaļos uzvalciņos, skumji, daži bijuši pat tik vienādi, ka neatcerējušies, no kurām mājām nākuši. Viņa esot viņiem stāstījusi pasakas, taču mazie lūguši, lai paspēlē klavieres, tajā brīdī viņa nožēlojot savu slinkošanu klavierstundās, jo cilvēkam tikai ar vārdu nepietiek. Vienvārdsakot, ieslēdziet LTV1.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}