| VII nodaļa |
[18. Aug 2007|13:09] |
Ūdenī viegli vizuļojot atstarojās augsto baznīcas torņu silueti un pilsētas gaismas. Viņa sēdēja ar skatineu ieurbusies vienā punktā. Pāri vaigiem lēni ritēja asaras. Acu ēnu pelēkās svītras atstāja pār vaigiem slīdošās viena pēc otras saldeni rugtās asaras.
Pāri trīcošajām lūpām izlauzās kluss šņuksts. Rokās viņa turēja vēstuli, vēstuli, ko bija rakstīusi pašas roka, bet rpāts nespēja atcerētirs, kad un kāpēc tas bija noticis. Bija pagājuši brīnišķīgi pieci gadi, bet nejaušība, tā pati, kas lika viņiem satikties, lika
atrast šo vēstuli. vēstulē bija rakstīts kautkas par neprātīgu kaisli un vēlmi, vēlmi būt tikai viņam. viņa vel un vel pārlaida acis pār uzrakstītajām rindām un atkal lāse pēc lāses slīdot asaras klusi atsitoties pret papīru atstāja uz vēstules tumšus plankumus, kas padarīja vēstuli vel nedabiskāk noslēpumainu. viņa padevās un sāka skaļi elsot un plēsa vēstuli, sākumā viegli, bet tad asarām ritot un skaļi raudot, pluinīja to mežonīgā niknumā līdz palikas no vēstules sāka birt pie viņas kājām. Viņa sēdēja nolaistām rokām un tukšām acīsm skatījās uz vēstules driskām sev priekšā. Viņa vel jo projām nevarēja atcerēties neko par šo vēstuli. Tā bija adresēta viņam.
/Vēstules diviem - Edgars Pienis/ |
|
|
