| So Long, and Thanks for All the Fish |
[13. Jan 2012|19:00] |
Kaut kas tur bija, kaut kas ir un noteikti kaut kas būs! Gluži skaidri pateikt, kas un kā ir laikam ir ļoti grūti. Brīvdienās es dzeru vīnu un ēdu kūkas. Pēc tam darbadienās sēžu un domāju.
Domāju par.
31. decembrī es domāju tikai par situācijām, bet ne notikumiem un to virzības mērķi. Jau šodien es saprotu, ka divu nedēļu laikā viss ir tik ļoti izmainījies, ka es sāku pats sevi nepazīt, nu labi, tā gluži nav, pazīstu es sevi gana labi, tikai tagad uztvere ir nedaudz iekavēta, gluži kā manam retārdkaķim, kam pēkšņi paliek mēle ārā no mutes. Šim gadam es uzstādīju vairākus mērķus un daži jau sāk īstenoties un darboties pat gadam tā knapi iesākoties, ieskrienoties. Reizēm liekas, ka ir lietas, ko Tu vari darīt un censties sasniegt visu gadu un beigās nesasniegt nemaz, un ir lietas, ko Tu vari vienkārši sasniegt, tikai, ja Tu to ļoti vēlies un esi stiprs.
Šobrīd viss pēc sajūtām iet pareizo virzienu. Ir sajūta, ka Tu dari pareizi un neviens Tev nevar iestāstīt pretējo.
Es jūtu, ka esmu dzīvs, ka manī rit spēcīgs dzīvības spēks, es spēju just pasauli, es mīlu, es priecājos, es esmu laimīgs par to, kas man ir!
Paldies pasaule, ka Tu stāvi pār mani noliekusi savas sargājošās rokas, ka cilvēki man sniedz palīdzīgas rokas, smaida ar mani, priecājas ar mani. Paldies. Un viss vairāk paldies Tev! |
|
|