| Viens acu mirklis (tagad ātri aizver acis un kad atvērsi jau būs ziemassvētki) |
[13. Okt 2008|14:52] |
-Vilhelm! Miers!
Gaiņādams prom suni centos mierīgi sanaglot no diviem dēļu gabaliem klasisko eglītes kāju, protams Vilhelmu visvairāk interesēja tieši koka graužšana.
Pēc ilga ķīviņa ar Vilhelmu beigu beigās izdevās sanaglot nedaudz šķību, bet pietiekami stabilu.
Atvelku no priekšnama eglīti un saprotu, ka egles kājas vairs nav tur kur tā bija, bet jau ir zem galda un Vilhelms to grauž. Atņemu Vilhelmam egles kāju un cenšos eglīti iestiprināt. Izdodas, tikai nedaudz šķībi. O.k. nolieku eglīti istabas stūrī, lai šķībums ir uz stūri un neviens nepamanīs un eglīte arī neapgāzīsies. Paņemu un iekaru eglītē vienu sarkanu bumbu un spožu eglīšu virteni. Ieslēdzu virteni un izslēdzu istabā gaismu, gluži kā pagājušo gadu, tikai savādāka ir smarža, egļu skuju aromāts sajaucas ar svaigu tiko ceptu pīrāgu smaržu, ko ir sajutis arī Vilhelms, jo eglīte to vairs neinteresē un viņš jau ir virtuvē un siekalojoties lūdzās lai viņam iedot pagaršot kadu pīrāgu.
Es vel mirkli noraugos uz smuko eglīte, kas mirgo smaidīgās lampiņās un dodos uz virtuvi. Viņa smaidoša uzreia mani pieliek pie darba.
- Lūdzu izrullē piparkūku mīklu, viņa smaidot saka.
- Labi Susur, es nočukstu, noskūpstu viņu un ķeros pie piparkūku mīklas.
Vilhelms apsēžas man līdzās un tagad lūdzas man kādu pīrāgu, jo viņš, zin, ka no manis ir vieglāk kādu gardumu izlūgties. Klusi, kamēr Viņa neredz paēmu pīrāgu, pārlaužu uz pusēm un nedaudz atdzesēju un ātri iedodu Vilhelmam!
- Es redzēju! Viņa smiedamās pagriežas pret mani un it kā dusmīgi pakrata ar pirkstu.
Mēs ar Vilhelmu nokaunamies, vipār jau Vilhelms nenokaunās, bet nekaunīgi grauž nost sev izlūgto pīrāgu.
Ir ziemassvētki. |
|
|