Vecā skola
Kokiem jau galotnēs iemirdzās pa vasaras saules staru spogulim, citus aizsvīlis tās karstums, ko var manīt tikai šajās vēsajās dienās. Jau plīv vēji pavisam citos matos, mugurā ir raibā kleita un kājas min ilgi pierastu, bet nu piemirstu un teju zudušu ceļu. Rudens aprakstītās vēstuļlapas vietām mētājas uz šīm flīzēm, brīžam redzami mūžības triepieni kosmosā - ar krītiņiem rakstītas frāzes uz trotuāra.
Es dodos uz veco skolu. Skolotāji atdod sveicienu, tad paiet pāris soļus, un saprot, kam to pateikuši. Izbrīns. ugunsmeita man apkrīt ap kaklu, es viņai arī un mēs apmaināmies ņirbošiem smaidiem. Skolas lekciju telpa transformējusies un izskatās kā dīvaina spoguļsiena; liekas, eju nepareizi. Apsveicu savu Laimu ar ļoti skaistu pušķi, jo izlaidumā tomēr neatradu viņu. Jauni, samiksēti, pazīstami, izbrīnīti. Mazie.
Beidzot varu parunāt angliski ar skolotāju, nezaudējot vārdus. Katru dienu tādu warmin'-upu