Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

Gar manu logu laižas kaijas kā aizmirsts, salocīts vēstuļpapīrs, ko aizmirsušas čerkstošās spalvas. Spārni ir tik aprakstīti, ka izdveš kliedzienus. Papīrs tomēr nepacieš visu. Es guļu gultā. Lielā, bez malām un pilnā ar aizmirstību. Bet tas nav svarīgi; gultai garšo aizmirstība - dāvāsim! Uz datorgalda neizdzerta tēja, ar visu tējas saturētāju - auksta, vienmuļa un aizmirsta. Vēlais vakars šodien.

Pasaulei tomēr sāp. Vismaz tās virskārtai, vēja nestajiem cilvēkiem. Šī mijiedarbība ir sekla. Tā tikai akli turas pie spoguļiem. Aiz spoguļiem viņiem nekā nav - viss ir svešs, visi ir par daudz citi. Mēs esam pagalam slinki un spītīgi. Bet dimanta sirdis jau nav par velti.. Ir jāatdod viss, lai saaugtu ar to. Bet atdots jau tā ir daudz.

Mana sirds ir tīra. Tā var runāt līdzi pūlim, bet tomēr ir kārbiņā, ko glabā pie sirds tas labais gariņš. Es esmu tik vārga, vairs nevaru sliktajam dot pretī smaidu. Atvainojiet, lūdzu..