Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

Man sirdī ir noglabāts gliemežvāks – par tevi,
Es mūžīgi vējošu – par tevi.
Kā diena vakaru no zvejas sauc mājās
Kā čalo bērni un jūra pār tiem klājas...

Atklātības ņieburs un skurbsaldi šķēlumi,
Brīvības krokas un zeltlapu žibumi;
Radoša dvēsele te veļas un burzguļo,
Plīvojoša kaisle un mati vaļā mutuļo.

Rēni nostalģiski un sveloši nami –
Pagātne un nākotne še veido kokteiļu saimi.
Kā kleita, kā templis, kā leģenda –
Tu esi te, manā sirdī, Liepāja!