ebece

kāpē mani draugi precas tieši bēbīša pirmajā vasarā? būs hustle ar auklēšanu, nemaz nerunājot par negausīgu šampja dzeršanu.

btw abus ielūgumus saņēmu kā whatsapp ziņas tekstu :)

vēl vairāk par entitled dikiem mani besī tie, kas viņus entaitlo. bet varbūt tā ir upuru vainošana?
un nevar jau arī pārāk daudz cepties un veltīt tam enerģiju, tā pat kā kāds te tikko par putina vārda pieminēšanu rakstīja.
bet nu grrr... kur lai liek to besi? skriet man nepatīk. tad jāšķaida stikla burciņas?

par ko lai uzraksta slejiņu? lasīju tikko agneses vēstuli, kas ielikta krausas grāmatā. laikam jautājums jau sen ir, nevis "ko?", bet "kā?"

vispār jūtu, kā pati sev organizēju build-up pirms grāmatas lasīšanas. tipa priekšspēle, kas, iespējams, sākusies jau kaut kad pavisam sen, varbūt pirmajā reizē, kad pirms gadiem kaut kur izlasīju šo "seksīgo" grāmatas nosaukumu. varbūt vispār pirmajā reizē, kad kaut kur izlasīju vārdu pimpis vai dick. vakar bija lasījumi, šodien klausījos henrika un agneses sarunu satori, tad vēstule. so excited.

Šī gada pirmā mācība: ieklausīties savās sajūtās un neignorēt tās. Jeb nevajag iet uz jogu, ja ir slikta dūša un ķermenis saka, ka grib zem sedziņas. Pat tad ja esmu jau izdomājusi, ka tas būs ļoti labi un pareizi. Pat tad ja jogas pasniedzējai esmu pieteikusies un viņa iespējams rēķinās ar maniem eiro. Citādi var sanākt tā, ka gandrīz apvemjos nodarbības laikā. Nē, es neapvēmos nodarbības laikā. Es kā ļoti centīgs un uzticams skolnieks sagaidīju, kad pēc shavasana pasniedzēja saka: “un tagad varam lēnām celties…”, pielēcu kājās, ieskrēju tualetē (ko no jogas zāles atdalīja tikai vienas durvis) un pievēmu izlietni, jo podu ieraudzīt un attaisīt nebūtu paspējusi. Namaste.

Ja šo es šogad apgūšu, tad tas būs ļoti daudz.

re, dzīvoklis kā no filmas "Nakts pasažieri"
https://www.ss.lv/msg/lv/real-estate/flats/riga/purvciems/ajbgj.html#photo-1

Ir tas brīdis, kad ir fomo; un tad ir tas brīdis, kad negribi kaut ko vairs darīt tīri principa pēc, jo to dara visi un vēl bildīti instagram ieliek. Tad atliek tikai heitot. Bijāt lnmm un nofočējāties pie tās monētas?

Kas ir Varšavas Čomskis, Aleponija un veco laiku KKC? Lai kur es brauktu, es vienmēr meklēju Čomski.
Ir kādi ieteikumi? Uzklausīšu arī citus ieteikumus, bet laika būs maz un tikai vakaros.

Vēl es gribu uz to Neona muzeju. Kāds zina, vai ir vērts?

vispār man kaut kad jāuzraksta, kā man ir gājis pēc operācijas un pa šo vasaru, bet tagad esmu izdzērusi pārāk daudz malbeka un jāraksta arī kaut kas pilnīgi cits. bet vispār ir gājis labi, šī vasara pret mani bija ļoti laba. vai arī es pret sevi beidzot biju laba.

tūlīt braukšu uz kolku, lai man no dibena izvelk ērci.
pēdējā laikā man patīk mana dzīve.

Vējš, mans suns, citreiz tā klusi un ātri nopūšas. Un, ja tas notiek nakts vidū, pilnīgā klusumā un ja vēl esmu viena, tad tas vienmēr pirmajā mirklī izklausās pavisam citādi - pēc lielām, skaļām metāla durvīm, kas kaut kur tālumā, citā telpā un ar milzīgu atbalsi tiek aizcirstas. Bet paiet milisekunde, un es jau atceros - ka tā ir tikai Vēja mazā nopūta, kas klusi un aprauti izskan tepat, zem manas gultas.

Kad biju maza, tad vasarās dienas pavadījām arī jūrmalā. Jūrmalā Jūrmalā. Bieži Lielupē, jo līdz tai bija lētākā biļete, bet dažreiz arī Majoros un Dubultos vai vēl kādā pieturā, kurai nosaukumu vienmēr aizmirstu vai sajaucu. Bet divas vasaras mums ar mammu un brāli bija maza istabiņa Mellužos, vecmāmiņas paziņu mājā. Tā bija kādus 100 metru no jūras, kurā arī pārsvarā pavadījām mammas atvaļinājumu (nevis tajā mazajā istabiņā; tā bija tik maza, ka tajā ielīda tikai divas mazas gultiņas, no kurām vienā gulēja mamma, bet otrā mēs ar brāli, bet tad, kad dažreiz brīvdienās pie mums atbrauca arī tētis, tad viņš gulēja uz grīdas). Bet no tā es atceros maz, jo pati vēl biju maza. Liekas, ka tik maziņš daudz nevar atcerēties. Tikai to kā gājām uz telefona būdiņu zvanīt tētim. Un to kā mamma mums ar brāli pa 5 vai 15 santīmiem nopirka tādas jocīgas, rotējošas rotaļlietas. Un to, ka tur bija liels, plušķains suns Roko, kas nākamajā gadā vairs nebija, bet toties bija jauns soliņš pašā kāpas galā, kur ik vakaru Ilgavaronkulis dziļdomīgi sēdēja un pīpēja, un, man liekas, ka domāja par savu mīļo Roko, kas tur pat bija apglabāts. Viņš pīpēja paciņu dienā. Arī Daina, viņa sieva pīpēja. Dažreiz vakaros (vai varbūt tikai vienreiz?) mamma man ļāva aiziet uz viesistabu, kur notika kāršu spēlēšana – Ilgvaris, Daina un vēl citi cilvēki, kuriem neatceros nedz sejas, nedz vārdus, tur pīpēja iekšā, tādā pustumsā, uz galda bija kristāla trauki, un viņi spēlēja. Neatceros vairs, vai duraku vai kaut ko citu, tikai atceros, ka vienreiz (vai tā bija tā pati vienīgā reize?) izčakarēju Dainai spēli. Kā sīkā varēju ložņāt apkārt un skatīties visu kārtīs, un tad es pateicu skaļi visiem, kas viņai par kārti rokās. Man liekas, ka es nebiju tik stulba un zināju, ka tā nedrīkst teikt, ka tas jātur noslēpumā, bet kārdinājums izpaust šos slepeno informāciju, pie kuras esmu tikusi, laikam bija lielāks par apziņu, ka nevajadzētu sačakarēt spēli. Un vēl tur katrus abus gadus pagalmā dzīvoja vācu pensionāri treilerī. Viņi dzēra prozit un deva man apēst stipri cukurotās šokolādes čauliņas.

Tad laikam sanāk, ka uz tiem Majoriem un Dubultiem braucām vēlāk, kad es biju lielāka. Vai varbūt tad viss notika kaut kā pamīšus. Bieži kopā ar vecmāmiņu un kādu no viņas draudzenēm – Zentu vai Marutu vai vēl kādu. Viņas tur sauļojās, bet mēs ar brāli gājām peldēt, cēlām smilšu pilis, spēlējām zemeslodes, sprādzienu makaronu fabrikā, ierakām viens otru smiltīs, apmētājām viens otru ar jūras zālēm. Un dažreiz, kad mēs ar brāli bijām viens otru izbesījuši, man bija ļauts iet pastaigāties gar jūras malu. Vienai pašai. Es apsolīju, ka nepeldēšos, bet tikai staigāšu ar kājām līdz potītēm un lasīšu gliemežvākus. Man liekas, ka es tādu apcerīgu staigāšanu gar jūras krastu biju filmās noskatījusies vai varbūt dziesmu klipos. Un vienmēr tā arī jutos – kā dziesmas klipā. Kāpu pāri citu bērnu celtām smilšu kūkām, jutos daudz pieaugušāka un domāju par dzīvi. Apkārtu bija daudz cilvēku – tādi, kas klausās muzonu maģīšos, spēlē bumbu vai lidojošo šķīvīti, guļ, ēd, smejas, un es it kā biju, bet arī nebiju viens no viņiem. Es viņus neinteresēja, un tas man ļāva justies inkognito, un pabūt kaut kādā citā telpā, kurā nevarēju būt, kad biju mājās vai kopā ar ģimeni, vai draugiem, vai vēl kur citur. Tad es iztēlojos, kā es izskatos no malas. Iztēlojos, ka esmu pieaugusi sieviete un staigāju tā gar jūras malu, basām kājām, tikai dažreiz pašļakstot silto jūras ūdeni. Un lasot tos gliemežvākus ne jau aiz bērnišķīga prieka, bet ar sajūtu, ka tā ir kaut kāda metafora. Es iztēlojos arī, kā tas būs, kad būšu liela, kad man būs lieli draugi, būs vīrs, māja, vēl kaut kas. Man toreiz likās, ka tā sajūta par to, kā tas viss būs, man ir tik tuvu, ka tam pat nav jānotiek, pietiek tikai ar iztēlošanos. No otras puses, protams, arī tas bija kaut kas tik tāls, ka tam pat noticēt nevarēja.

Tagad jūrā es pavadu krietni mazāk laika. Nopeldos, paskatos horizontu, apēdu saldējumu, uztaisu bildi, skrienu tālāk. Sauļošanās laika liekas bezjēdzīga nodarbe, un arī neveselīga, jo ar sejas ādu jau tā viss ir slikti. Kaut gan man patīk īstenībā, un vienu vai pāris reizes vasarā arī sanāk. Patīk, ka vienmēr paņemu līdzi divas grāmatas, ko tā arī neatveru. Patīk, apgulties uz vēdera, uzlikt saulesbrilles, saplacināt vaigu pret zemi, tā lai tas ieguļas smilšu bedrītē, kas ir tieši mana vaiga formā, un uz galvas uzmest lakatu vai saules cepuri. Un tad vērot cilvēkus, kas ar saviem dvieļiem, piknika groziem, bumerangiem un sauļošanās krēmiem pagadās mana acu skatiena trajektorijā. Vai esat pamanījuši, ka tādā pozā, laikam pateicoties saulesbrillēm, izveidojas kaut kāds optisks efekts, un var ļoti tuvu redzēt savu seju? Tādā kā mikroskopā. Poras, kas vasaras tveicē atvērušās, izskatās ļoti dziļas un detalizētas, mazie matiņi uz vaigiem, pie acīm atgādina kamenes vēderu, bet skropstas izskatās pēc sulīgiem rugājiem. Kā mikroskopā, goda vārds. Un tāpēc arī grāmatas negribas vērt vaļā. Un vēl jau arī ir pārāk karsti un neērti, un smiltis, un lipīgs, bet šis ir tik labi. Un pēc tam var iet peldēties. Un, kad nopeldēts, tad negribas vairs gulties atpakaļ uz tā smilšainā palaga un aplipt ar tūkstošiem mazu smilšu graudiņu, bet gribas stāvēt un gaidīt, kamēr vējš un saule izžāvēs – sākumā seju, rokas, kājas, matu gali izžūst ļoti ātri, tad vēderu un muguru, peldkostīma augšu, kaut kad vēlāk arī peldkostīma apakšu, bet pie saknēm mati paliek mikli un sālsūdens-lipīgi citreiz varbūt pat līdz vakaram. Un lai žūšana ir maigāka, tad var arī iet pastaigāties gar jūru. Tā kā dziesmas klipā, kamēr vien kāds pieskata mantas. Es tagad nelasu gliemežvākus, jo Saulkrastos tādi ir reti, bet es lasu stikliņus, kas laikam kaut kad sašķīduši jūrā, tagad sīkos gabaliņos, noapaļoti un matēti atkal ir izskaloti krastā. Tad es eju līdz Pēterupes ietekai un atpakaļ un iztēlojos to, kā esmu maziņa un eju gar jūru, lasu gliemežvāciņus un domāju domiņas.

Es tik ļoti gribētu būt kaut nedaudz laimīga. Ka vairs nevaru. Goda vārds. Esmu izslāpusi tik ļoti, ka gribētos atdzerties, lai līst pāri mutei un sirds sitas, un tad atkrist zemē un tikai elpot un skatīties debesīs vai mākoņos, vai vienalga kur citur. Bet nenāk, nevar sagaidīt. Nu dažreiz jau atnāk, bet tāds tik mazs tas mirdzumiņš, tikai caur spraugu iespīd vai vispār tikai uz sienas atspīd kā tajā Platonā alā, ka es vairs nezinu, vai tas vispār ir tas. Vai neticu, ka tas ir tas. Jau pārāk ilgi neredzu jēgu, kāpēc esmu vai turpināt būt.

Es tāpat kā aleja gribu jaunu sevi. No vecās laikam nekas daudz arī nav palicis.

man smadzenes uzsprāgst, domājot par to, kā var būt aizliegtas kasešu bumbas, bet nevar būt aizliegts karš. kā tas var būt? tā varētu būt viena no tādām lietām, par ko bērnībā likās, ka sapratīšu, kad izaugšu liela, bet tas brīdis no manis tikai attālinās.

es rakstīju 3. janvārī tādu garu cibas ierakstu par to, kā man gājis pagājušajā gadā. divas reizes apraudājos, tad iekritu bedrē uz 3 dienām, kas beidzās ar miljards pārdomām un kārtējo nopietno sarunu, kas ļauj bišku atkal atsākt elplot. ierakstu es nepublicēšu, jo negribu vairs vērt vaļā to word dokumentu. bet nu īsumā: pagājušais gads bija nenormāli grūts. nē, pat ne grūts, bet stulbs, un man tiešām ir sajūta, ka knapi tajā esmu izdzīvojusi. pilnīgi noteikti sliktākais gads manā dzīvē. vismaz 4 mēnešus esmu domājusi par to, ka labāk būtu, ja es nebūtu, un 2 no tiem esmu ar mainīgu intensitāti domājusi par pašnāvību. bet nu šķiet, ka līdz tai galējākajai intensitātei es netiku. es vismaz tā ceru.

septembrī es sāku iet psihoterapijā, pēc tam arī fizioterapijā (lai risinātu muguras sāpes) un decembra beigās biju pat pie dermatologa, kas man diagnosticēja rozāciju un pigmentāciju. un arī pie auglības speciālista, no kura dabūju ierakstu "diagnoze: neprecizēta sievietes neauglība", kas nebija nekas negaidīts, jo tas ir vienk fakts, kas tiek izsecināts no tā, ka pāris cenšas ieņemt bērnu ilgāk par gadu un nekas nesanāk. bet to vārdu izlasīšana ar melnu uz balta, protams, manī neienesa miera sajūtu. bet par labo - es rudens beigās pieņēmu lēmumu 4. semestrī ņemt akadēmisko, t.i., nemēģināt maģistru izmocīt un nodot šajā pavasarī. šis lēmums mani arī ļoti atbrīvoja. domāju, ka tikai pateicoties tam šobrīd spēju elpot. tā turpināt vienk nebija iespējams. tiešām!

šobrīd arvien vairāk dienas nedēļā man liekas, ka es esmu tikusi ārā no bedres, kas ir atvieglojoši. bet man nav ne jausmas, ko darīt tālāk, uz kuru pusi iet, kā sevi uztvert. esmu ļoti apjukusi un tas nereti man kā perfekcionistei un kontrolfrīkam atnes jaunu trauksmi. es tiešām nezinu, kas būs tālāk.

neskatoties uz visu man ir mērķi jeb apņemšanās nākamajam gadam. pirmkārt, mans mērķis ir nākamajā gadā neizvirzīt par mērķi darbus. darīt lietas ar vieglumu un gūt no tā vairāk prieku. es gribu būt mierīga, atpūsties vairāk, rūpēties par sevi, ataudzēt garus matus, vingrot, skatīties filmas un seriālus, nedaudz arī ceļot. varbūt uzrakstīt kaut ko maziņu savam priekam. es gribu atgūt spēkus, jo to man nav vairs gandrīz vispār. šobrīd vismazākās lietas man sagādā lielu piepūli un tas ir mokoši, jo es turpinu darīt tik pat vai pat vairāk. es vairs tā negribu. zb.

mājās jau jāsāk nēsāt vilnas zeķes un arktiskās čības, bet manām balkona lavandām tikai tikko parādījušies pirmie četri pumpuri. kas nu būs?
un vēl mēs šodien braucām ar mašīnu pa ceļu no smiltenes uz rīgu, gar malām jau nedaudz krāsaini koki, priekšā rudens saule, ārā auksti, iekšā silti, un es domāju par to, cik man ļoti gribētos tā turpināt braukt līdz nezinkurienei, vienk izbraukt cauri rīgai neapstājoties un turpināt braukt tālāk, nedomājot par to, ka kaut kur ir jānokļūst vai kaut kad ir jāatgriežas. kā tas būtu - aizbraukt prom ar domu nekad vairs neatgriezties? mani vilina šī sajūta.

Vakar, ejot pa šobrīd diezgan pretīgo Avotu ielu, atcerējos, kā bērnībā vienreiz ar tēti un brāli uzvedām un rādījām mammai izrādi "Divi sivēntiņi". Mēs ar brāli bijām sivēni, tētis – vilks. Ko vēl vispār varētu iestudēt divbērnu ģimene, izņemot "Godo gaidot"?

Es netīšām (pašai negribot un nezinot, kur tam izrakt laiku) esmu kļuvusi par literāru tekstu aģentu kultūras žurnālam Nork Magazine. Norvēģijā angļu valodā to izdod latviete, ar kuras mammu iepazinos Avotu ielas veikaliņā, tā tas sākās. Latvieti sauc Agnese un man ir viņas e-pasts. Šeit žurnāls: https://www.norkmagazine.com/

Tātad, varbūt kāds no jums grib pieteikties uzrakstīt prozu? Vai arī ir jau kaut kas gatavs, kas atbilst tēmai?

Tēma: atmiņas (tēmu iedvesmoja ideja par "atmiņu kladēm", ar ko bērnībā mainījāmies - https://www.norkmagazine.com/open-call)
Tekstam jābūt angliski. Var būt arī latviski, tad būtu jāatrod tulkotājs (un termiņš būtu ātrāks un gan jau honorārs mazāks)
Apjoms: Nav noteikts - ne pārāk gari, ne pārāk īsi,
Termiņš: 20.marts
Honorārs: varētu būt 100-200 eur (bet par to es neatbildu)

Es par neko neatbildu, es nezinu, kāpēc to daru. Ja kādam ir interese būt drukātam angļu valodā, tad sakonektēšu ar Agnesi!

Šodien no rīta sapratu, ka man besī mans uzvārds un es gribu atpakaļ savu veco. Tas ir briesmīgi? Es jau no sākta gala nebiju pārliecināta par uzvārda maiņu un par variantiem, kādos to mainīt, neviens no iespējamajiem variantiem mani neapmierināja simtprocentīgi. Es gaidīju, ka atnāks sajūta par īsto variantu, bet tas nenotika un es brīdī, kad bija jāpieņem lēmums, vienkārši izvēlējos zelta vidusceļu. Man vienalga, ka kāds padomās, ka esmu izšķīrusies. Bet es negribētu dzirdēt "es taču tev toreiz teicu" tipa komentārus, jo toreiz, kad precējos, daudzi man sniedza nelūgtos komentārus sakarā ar uzvārdu. E. gan uzskata, ka tas liecina par krīzi mūsu attiecībās, bet es uzskatu, ka tas ir mans vārds un tam nav jābūt saistītam ar mūsu attiecībām, ka neesmu nevienam parādā paskaidrojumus par to. Un es arī negribu, lai es jūtos, ka man kāds ir parādā sakarā ar manu lēmumu vai lai kāds jūtas, ka ir parādā man. Varbūt tas varētu liecināt par jaunu un patiesāku posmu mūsu attiecībās, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tam nav neko jāliecina.

Gan jau es vēl kādu laiku par to padomāšu.

Ar ko atšķiras uzraksts "Kāpņu telpā aizliegts smēķēt" no uzraksta "Kāpņu telpā kategoriski aizliegts smēķēt"? Vai hipotētiski varētu būt situācija, kurā kāds smēķē kāpņu telpā ar uzrakstu "Kāpņu telpā aizliegts smēķēt", tad viņu par to kāds cits grib sodīt, bet smēķētājs saka: "Bet tur taču nebija rakstīts, ka tas ir aizliegts kategoriski!"?

Gribas šovakar iedzert alu un uzpīpēt cigaretes. Pagaidām daru tikai pirmo.