| vēl viens stāsts par to kā... |
Nov. 6th, 2008|08:13 am |
Tagad es ļoti gribu,lai kāds mani nogalina, jo man ir ļoti smagi. vakar, savukārt, man bija ļoti labi. Šo firmas jubileju es atcerēšos ļooooti ilgi, sarkstu ikreiz paskatoties uz priekšinieka kabinetu. sākās jau viss ļoti nevainīgi, ar galdu uzklāšanu sapulču zālē un runāšanu par un ap krīzi. turpinājās tas viss ar dejām četros no rīta uz duntes ofisa jumta, vājprātīgu dzeršanu un plosīšanos šefa kabinetā, deviņdesmito gadu mūziku un visbeidzot apsargu, kuram mēs paziņojām, ka strādājam virsstundas.
kurš vēl var tā tusēt kā mēs? trešdienas naktī sēdēt bosa krēslā, liet rīklē viņa viskiju, tad pagriezt skaļāk un dziedāt līdzi, iziet uz terases, pavērot ahujennīgo panorāmu, nepārtraucot liet rīklē bosa viskiju, pilnai laimei atliktu vien iekliegties "piegdienaaaaah", bet nu pēc situācijas var kliegt arī "trešdienāāāh". vēl pilnai laimei pietrūka veselā saprāta, kuram vajadzēja ierunāties tad, kad izlakuši visīti, mēs ķērāmies pie visa pārējā krājumiem- šampanieša un vīna.
rezultātā lilijas ielas makets ir apliets ar vīnogu sulu, logs atstāts vaļā, paklājs izskatās vienkārši pēc postažas, verot ofisa durvis nāsīs sitas jaudīgs peregars.
varat domāt, ka tas ir nožēlojami, bet šefs domā, ka mēs esam īsti patrioti un tas nemaz nav darbinieks, kas negrib iesēsties šefa krēslā un sacelt kājas uz galda.
moška vēlāk pievienošu fotogrāfisko noformējumu. |
|