|
Mar. 10th, 2009|10:04 am |
turpinās.
vācijā vai kur tur pastāv tāda teorija, ka labu darbinieku var atklāt tikai krīzes laikā. t.i.-vai viņš ir labs darbinieks?-nezinu, krīze vēl nav bijusi.
es savukārt nākšu klajā ar revolucionāru teoriju par to, ka priekšinieka īsto ģīmi var atklāt tikai krīzes laikā-kāds tev šefs, normāls?-nezinu, krīze vēl nav bijusi.
neliekuļojot, es varu teikt, ka es krīzes laikā esmu bijis labs darbinieks no sirds un no rajona. pat labāks, nekā nekrīzes laikā. sātans, ko sauc par šefu, uzskata, ka ir CENTIES savus pienākumus pildīt(diez ko viņš teiktu, ja es CENSTOS iesniegt/apstiprināt/pārskaitīt/sagatavot/parakstīt, a?). redziet, pēc 4 mēnešu zvērīga darba esmu salauzta...uz pusēm. nu nevaru, NEVARU vairs. un nevis tāpēc, ka neesmu radusi pie intensīva darba, nē, man vienkārši ir zajebījis tas, ka visi sūdi tiek skaidroti ar krīzi. CIK ĒRTI!11
bet nākotne nerādās rožainās krāsās. tā vien šķiet, ka nevienam mani nevajag. ko es tur varu darīt? "ja nevari mainīt apstākļus, tad mani attieksmi pret tiem", joptvaišmaķ, nogaliniet mani kāds, es negribu mainīt attieksmi, man riebjas un cauri. kāpēc es katru dienu eju uz darbu? citur jau man nav kur iet. |
|