D[ra]kone -

Visiem, kas nesvieda akmeni pretī,
vēru reiz sirdi, kā tāli ver lauks.
Atnāci tu un rozi man meti,
rozi, kas reibina, smaršo un plaukst.

Naktīs ar pirkstu nu velku uz rūtīm
kādu seju, lai mākoņi zin,
ka arī mana sirds tagad krūtīs
mūžības mīklu bez atbildes min.

Nezinu, mācīties serenādes
vai arī bulvāros logus iet sist.
Draugi no rīta atnāks un lādēs:
vai tava smadzeņu svece sāk dzist?

Cīruļi, saule kad sniegu prom slauka,
apreibst no laimes un meldiju jauc.
Prātu man saplosa mīla kā auka-
lai! nekad jau nav bijis tā daudz.