| |
[Apr. 10th, 2019|04:42 pm] |
Tikko, apcerot savas līdzšinējās neveiksmes laika ass apjādē un dīdīšanā, iedomājos, ka Senčiem sestdien 55 gadu kāzu jubileja. Smaragda kāzas. Vāciešiem platīna laikam. holandiešiem – orhideju (skaidrs, dačiem jau mūžīgi ar saviem tulpju sīpoļiem jāskrejn pa priekšu).
ja vecākus mēs izvēlētos, es būtu trāpījis samērā pareizi, jo tik nepareiza un ilgtspējīga savienība kā viņiem ir meklējama ar mītuguni Agni. kā māšele te viendien nesen bilda: cik vien galēji atšķirīgi cilvēki var sanākt kopā un kopā noturēties.
māsas rezōnu es nezinu, bet par savējo sāku nojaust.
nu ta ko, sprazņičkom un augstu lame un prieku!
mija šokā, ka es klausos PV
1983. gada 12. janvāra pievakarē es ar tramvaju un troļļuku aizbraucu uz Teiku. man bija pienākusi vēstule, ka jāierodas kara komisariātā.
zemās koka barakas gaitenī bija pavēss. nenāca ne prātā kaut pieklājības pēc novilkt savu pižiku, ko principa pēc ienīdu, bet praktisku apsvērumu dēļ cienīju (vienreiz ripa trāpīja pa stratēģiski piesegto ausi).
pāris metrus pamīdījis viļņoto linoleju, nonācu līdz nelielam šķībi rāmētam lodziņam sienā.
– zdrasķi! teicu, bez īpašām cerībām uz nākamās valsts valodu un pasniedzu savu ā4.
– paspart davaj sjuda! sieviete bija salta, bet lodziņa viņā pusē acīmredzot bija siltāk, jo garaiņi ap viņas muti nevijās.
– u miņa pasparta iščo ņetu! lepni paziņoju. „lepni” te, saprotams, ir eifēmisms, bet man bija prieks, ka vismaz uz pirmo jautājumu šajā jaunajā pasaulē māku atbildēt.
– kak ņetu?! viņa beidzot uzmeta mirkli manai pižikotajai agrīnā tīņa sejai.
– … /te es diemžēl neatceros, ko atbildēju/
– nu vi že Štaļberk? viņa pārgāja uz jūs, kas mani samulsināja.
– nu jā.
– Jan Janič?
– jā, jā.
– triccaķčetvjortava goda ražģeņja?
– /neatceros, bet aikāsāp gribētos/
– takkakovahrena tituttģelajiš!!!
– u vas us atkļejilsja! vells mani nodīdīja elles caurumā nocitēt Ņikūļinu. metos bēgt. ārā sniga klusums.
1983. gada 13. janvārī Eirōpas Padome pieņēma rezolūciju, nosodot Baltijas valstu okupāciju. 84ajā es izlasīju 1984. 85ājā Mūrnieks man parādīja mašīnraksta A4 lapu (vispār jau es toreiz nezināju ne, kas ir hamburgers, ne kas ir A4) ar, kā tagad teiktu, nacionālistiski noskaņotas tautiešu grupas vēstuli Vatikānam. (nē, tie it kā nebija Helsinki. var jau būt, ka tā bija čeka per se vai H86 iedīgļi, hujz nouz). biju nedaudz iereibis, pēc vēstules izlasīšanas rūgti smilkstēju.
turpinājums nesekos.
viņš jau ir te. |
|
|