| |
[Sep. 30th, 2008|06:15 am] |
|
pie labajiem sāniem klusi šņākuļo mana mīlule, kas parasti neslimo, bet šoreiz ir gan saķērusi kādu draņķi. visticamāk, manu rīgas-pēterburgas bacili. pa kreiso roku jau labu brīdi rāpo zirneklītis. pāris reizes tas ir nolaidies līdz klaviatūrai un, smieklīgi gāzelējoties, pa to papromenējis, tak beigās atkal un atkal rāpjas augšup pa roku. ka tik neieauž man padusē tīklu. mazās padusu (padušu?) blusiņas var uzmest lūpu. |
|
|
| |
[Sep. 30th, 2008|09:26 am] |
sāku kravāt laukā mantas no somām pēc pēdīgā brauciena. atradu lapeli ar diviem citātiem:
Я [просто] очень ничего не знаю. /Lāsma/
Я [просто] почти только курю. /Jānis/
Mans teksts tai brīdī, visticamāk, bija veltīts zāles uzvarai pār alkō. Šobrīd varu to pielabot uz sekojošo — Я [просто] курю только траву. Jā, mīlīši, es esmu pateicis baibai ne tikai Kanzasai, bet arī nikotīnam. Pats nebeidzu vien brīnīties. |
|
|
| |
[Sep. 30th, 2008|09:44 am] |
burtugalvu sabantuja laikā mani pielika pie sienas un pāris reizes nošāva jaunieši no vietējā žurnāla Афиша. vēl man bija jāatbild uz jautājumu, sviestainu visnotaļ, kurš vārds man uzrakstīts patīk vislabāk (un kurš vismazāk). es par tik stulbu uzstādījumu pat nepaguvu aizsvilties, vienkārši noteicu: "Pišiķe — trava." Uz ko jaunā cilvēce noblisināja acis, kak-tak?! "Da vot tak," teicu. "Ļubļu ja jijo očeņ." Uz ko viņa vismaz nedaudz pasmaidīja.
Es pagriezos uz kafejas galdu pusi un slāju promām, dungādams "Travaviļuminatare, travaviļuminatare, travaviļuminatarevidNA..." Kāds mani saķēra aiz elkoņa — tā pati skruļļainā un mūsainā žurnālistmeitiņa. "А фтарое слова, гаварите — иллюминатар?!"
"Da, pusķ buģit iļuminatar," noteicu, tiklīdz attapu, ka vaicāts tiek par vismazāk tīkamo vārdu, tad neveikli atverot kafijas balinātāja paciņu, izšķaidīju tās saturu sev uz biksēm un piemetināju tīrā latviešu valodā: "Bļaģi!" |
|
|