divi_litri
02 December 2016 @ 09:33 pm
adresāts: Līvs Kursis  
mīļo, tilpum.
sarunāsim tā, ka vairs nekad netiksimies. tev man jāapsola vairs nevilināt no naktslokāla ledusskapja zemākā plaukta ar savu auksto, glīto vaigu un pieņemamo cenu. tie ir negodīgi paņēmieni, draudziņ. tu taču zini, ka tādos brīžos esmu pārāk valšķīga un pieņemu sliktus lēmumus. tāpat arī pēdējo reizi, kad tikāmies, tu mani sagrābi aiz rokas un nekaunīgi nāci līdzi uz mājām, pats labi zinādams, ka es tev nespēšu atteikt. un tā bija. tu bezkaunīgi ieņēmi manas miesas un sāki diktēt noteikumus, smiedamies par mani. tā nav labi, manipulator. vai zini, cik slikti es jūtos pēc tam? cenšos paslēpties zem segas, bet nevaru. jo tu manas lūpas esi skāris, un tas zīmogs nav tik viegli izdzēšams.

lūdzu, izbeigsim.

m.
 
 
divi_litri
13 September 2013 @ 12:22 pm
 
Naktī pie gultas
Klusām un cēli
Lavījās dažādi
Sapņu tēli
Skūpstīja pieri
Glāstīja kvēli
Jutu, tie miesīgi
Divlitra dēli
Saule aust, sveicu
rītu es vēlu
Sausa kā vobla
Kalst mana mēle
Acis uz istabu
Pametu žēli
Bija tie viņi
Jeb māņi un meli?

==
Hujs viņu zina.
 
 
divi_litri
04 April 2013 @ 11:23 pm
3. aprīļa impresija  
Kad izkāpusi no piecpadsmitā secini, ka Ķengaraga nočņikā ir pasaulē principiālākā pārdevēja, par tukšajām rokām, jaunkundz, neraizējies! Seko komunisma krāsas margām, tās ved pie viltīga bundulīša, kura apakšā kā sudrabs mirdz silts dvēseles ezeriņš. To apspīd apelsīnu šķēļu saules. Lai reibst, un nebēdā - ja uznāks izsalkums, topošais mašīnists pagatavos tev kartupeļus ar krējumu un desu. Jo tu esi meitene un viņam patīk tavs mētelis. No rīta tu uzliksi dziesmu "Vilcieni", bet tikai kartupeļu dēļ.

Un kamēr tu tā ar sirsnīgu prātu mielojies, Aspazija dzīs pēdas Rainim, kurš ap to laiku būs nonācis gana tālu, taču atgriezīsies viņi abi. Ir vērtības.

Celiet plastmasu, nesiet un veliet to uz saviem dzīvokļiem un virtuvēm! Šodien par Andreju T.
 
 
divi_litri
01 April 2013 @ 02:13 pm
 
DIVLITRIS ATGĀDINA: Dionīss NAV mecenāts! Par Jūsu izklaidēm viņš prasa atlīdzību. Ja to nesniegsiet labprātīgi, tā tiks atsavināta piespiedu kārtā. Dionīss nesmādēs neko, sākot no Jūsu telefonu vāciņiem un tabakas krikumiem, kuri vieglprātīgi un pēkšņi sāks krist zemē, gluži tāpat kā pašos nepiemērotākajos brīžos no domu apcirkņiem laukā birs nesakarīgas un pastulbas frāzes, beidzot ar naudu un, iespējams, visdārgāko, kas Jums varētu sniegt jebkādu nojausmu par noritējušo Bakhanāliju jēgu un atrisinājumu - Jūsu atmiņām.
 
 
divi_litri
30 March 2013 @ 12:29 pm
 
Pavasaris ir laiks, kad ar vieglu žļurkstoņu aizvien biežāk pilsoņu rokās sāk plaukt saldās dziras. Ziemās ļautiņi, aukstuma iebiedēti, kļūst par aktieriem un māna sevi, kliedēdami vientulību dārgās iestādēs (protams, varoņu netrūkst). Visiem zināmā īstenība gan ir tāda, ka turpat kopā ar cigarešu dūmiem gaisā virmo arī kolektīvas alkas pēc liela, trekna un sulīga malka, tās ir slāpes, ko remdēt uz balkoniem, vārtrūmēs un krastmalās. Daba mums šodien dur mugurā sevišķi skarbu dunci. Aiz loga aizvirpuļo sniegpārslu kolonija. Kādai dāmai aizlūst sirds un aizmiglojas skats. Tā arī ilgojas.
 
 
divi_litri
22 February 2013 @ 08:21 pm
 
No rīta viņa mostas sāpošu galvu. Mēle atgādina smagu auduma gabalu, bet rīkle šķiet sausāka par attālākajiem dzimtās Grieķijas kalniem. Vaigi viņai karst, bet krokotais audums, kas neveikli klāj viņas augumu, līp klāt piesvīdušajai miesai. Uz sekundes simtdaļu viņa pavērš acis rīta saulē, bet tad nepatikā tās aizžmiedz ciet. Tomēr pagulēt vairs nav iespējams. Tad viņa sajūt kādu plaukstu raustām viņu aiz pleca. Bet viņa neceļas, tāpēc tās pašas rokas satver viņu aiz padusēm un rauj augšup. Sejā ielīst auksta ūdens šalts, un viņa nesaprot, vai tā ir patīkami veldzējoša vai griezīgi derdzīga. Pamazām viņa atgūstas, līdz pamana savas sarkanā masā ķepošās plaukstas. "Pie Zeva, tu vispār tobrīd jel ko apjēdzi? Cik ilgi mēs teicām, ka tas nav nekāds lauva, bet tu tikai lepni dižojies.. Rausti viņa mirušo galvu uz visām pusēm...Medniece atradusies bļe... Savu miesīgu dēlu! Zin' kādi sūdi tagad būs?"
Agave apjūk it kā teiktais attiektos uz kādu citu, ne viņu, bet tad atmiņas gāžas viņas prātā kā vakardienas vīns no krūkas un viņa atminas visu - gan trakulīgās dejas, gan čūskas, gan bravūru. Un lauvu, kura sēdēja egles galā un viņas novēroja. Beigās tomēr ne lauva, bet Pentejs. Viņas dārgais Pentejs.

 "Fak, Dionīs, tas č i s t a  bija nepieciešams?" viņa dusmās pie sevis nospriež, bet, netīrās cirtas atglauzdama, nosaka: "mhrmhņm, ballīte cauri.."




Lasāmviela: Eiripīds "Bakhantes"
 
 
divi_litri
08 February 2013 @ 06:52 pm
 
Kādā klusā un pustukšā stacijā
Šššššš un uzputo divlitru draugs
Kautrs pāris un Maximas akcija.
Pirmie tvaikoņi drīzumā kauks.

Lēnām ver acis proletariāts vaļā
Bruģi skrāpējam pirmo sētnieku dzird
Pohu glābiņu cenšas rast pērnajā gaļā
Naktī divlitra sildīta jaunekļa sirds.

Pamest mīļāko nosvīdis ierēdnis skrej
Tikmēr stacijā Olga uz riņķi dzied vienu: 
Ikreiz, kad tu man blakus lej,
Ir svētku diena

 
 
divi_litri
02 February 2013 @ 12:07 am
 
Kad pirkumu groziņā šodien
Negrozās divucis
Bet stikls vai arī bundža-
Ja šodien jebkas cits,
Es jūtos kā Jūda, kā Hitlers,
Kā kolaboracionists.

======

Nedusmojiet uz pasauli, jo Divlitra rokas ir siltas, bet acis - spožas un aicinošas. Lai uzvar draudzība, dodieties plašumos roku rokā un jums pavērsies Kosmoss un Vispasaules spektrs. Jūs spiedīsit roku V. I. Ļeņinam dzeltenu tapešu fonā, un uz galda šķelmīgs gulēs viens zaļš un marinēts gurķis. Pēc tam jūs aizlidināsities līdz Vegasai pie Dr. Hantera Tompsona. Dārgais Draugs jums piekraus pilnu šķīvi ar kūpošiem pelmeņiem un krējums būs biezs kā septembra migla. Labsajūtā aizvēris acis, jūs tās atvērsiet kādā kupejā. Aiz loga jās balti zirgi un nerātni velosipēdisti dzīs pēdas mežģīņotām jaunkundzēm, kuras groziņos nesīs pa 6 sārtiem āboliem un piena pudelei katra. Jūs izlieksities pa logu uzsmēķēt sava mūža labāko cigareti, kad pamanīsiet dzimtās pilsētas tirgus aprises, kas sliesies oranžās debesīs kā lauku dāmu krūtis. Dārgais Divlitra Draugs jums pasniegs mēteli, uzvilks galvā mici, sakārtos apkakli un aproces, un jūs abi kā divi švīti-pasaules valdnieki soļosiet pa Rīgas bruģi. Kādā dzīvoklī jūs sveicinās Eriks Ādamsons, vienlaikus šķirstīdams kaut ko, kas, viņa paša vārdiem, esot fragmenti no Fransuā Rablē izcilākā veikuma, bet gramofonā dudinās trompetes.

Jums dvēselē paliks tik silti, ka nedusmosieties, no rīta attopoties, ka Dārgais Draugs aizgājis projām jūsu tumšbrūnajā mētelī.
 
 
divi_litri
01 February 2013 @ 07:27 pm
Nāves ēnas melnākos ūdeņos  

 
 
divi_litri
20 January 2013 @ 03:31 pm
Družba  
Kaspars un Andža strādā vienā tipogrāfijā, darba laikā katrs savā stūrī, bet rituālās pīppauzes netiek aizmirstas nekad. Interesanti, ka neviens cits no kolēģiem šiem pievienoties pat nemēģina - draudzība ir sena un tāds no malas pienācējs tāpāt nespēj iespiest pat vārdu viņu dīvainajās, pašiem vien saprotamajās sarunās un jokos. Parasti tiek apspriestas sievietes, mazliet politikas, jaunākie grāvēji un tamlīdzīgi, taču reiz kādā dienā, šķietami analogā visām citām darbdienām, Andža kļūst nopietns savos piedzīvojumos:

-Klau, ēēē, kā ir ar tevi un noslēpumiem?
-Pagg, ko? Kādus sūdus atkal savārīji?
-Nu, nē.. jāa, nu kā vienmēr, bet ne par to šoreiz. Kaut kas baigi sakāms, bet tur mute jātur līdz kapa malai, ja ne ilgāk.
-Eu, nu, viss, vienreiz pateici, tad jau mierā nelikšos.. Un savus solījumus turu, zini taču.
-Khhh, labi.

---
Sarkana mašīna iegriežas meža līkumā.

-Noliec tur, tālāk tāpat jāiet kājām

Zem soļiem krakšķ zari un gaiss ir dzestrs. Lai gan uzņēmies noslēpumu, Kaspars slēpa, ka līdz pat šim mirklim palicis tam neticīgs. Nu nevar pastāvēt mūsu galaktikā kas tik krāšņs un grandiozs. Tad jau daudz vienkāršāk ir izskaidrot Gizas piramīdas vai tos gigantiskos zīmējumus laukos. Salīdzinājumam ar to, kas apsolīts, tie kļūst par tādu praktisku cilvēces niekošanos. Bet Andžas seja visu ceļa laiku ir bijusi nemainīga, un, zinot savu biedru tik labi, Kaspars uz beigām sāk apjaust, ka tas ir n o p i e t n i.

Andža iet pa priekšu. Kaspars vairrākkārt ir braucis garām šai vietai, bet nekad nav piestājis, kur nu vēl gājis dziļāk, tādēļ bez jautājumiem (patiesībā no puišu puses netiek izdvesta ne skaņa, varbūt kāda replika, kas nesagaida atbildi un izkūp) iet drauga pēdās 20 bažīgas minūtes, kas aizved līdz nelielam klajumam.

- Tā labi, viss, tur, aiz tās egles. Es neuzdrīkstējos pieskarties vai, diespas, pacelt.

Un tā vienā pēcpusdienā Kaspara universs ir apgriezts kājām gaisā. Izvandīts līdz pēdējam. Viss, kas jebkad šķitis svarīgs (tādas allažīgas vērtības kā skaistas meitenes, ikdienišķais smēķis un vakara aliņš, taisnību sakot) nu noreducētas līdz atoma necilajiem izmēriem.

-Kkkkkkkā?
-Jā, es zinu. Pirms šīs ēras zinājām tikai bundžu un stiklu. Bet šis.. Gluži ģeniāli. Kad pirmoreiz atklāju, zaudēju valodu uz pāris minūtēm. Nezinu, kura civilizācija, kādi labvēļi un ārpus šīs zemes esoši spēki to te ir atstājuši, bet tā varenība, kas dvako, jūti? Ārprāts. Visu nakti izrakņāju internetu - ne vārda par tādu tilpumu, par tādu drosmi.

Tā nu tie divi tēli stāv, virs galvām spilgta pacēlusies saule un viņi elpo straujāk nekā parasti. Priekšā graciozāk par jebkuru grieķu statuju izslējusies varenā pudele. Apbrīnas pilna pusstunda.

-Nu, a paga, ko tagad?
-Tāpēc jau uzticēju tikai tev un divu domu jau īsti vairs nav. Kā dalījos noslēpumā, tā tagad dalīšos arī šajā.
 
 
divi_litri
06 January 2013 @ 06:51 pm
s prazdnikom  
tu negaršo pārāk labi
bet šonakt mēs būsim tik abi
jo diena visnotaļ īpaša
ir, divuci, šodien Tev akcija


-----------------

Maximā cubai akcija šodien.
Kas par dienu
Kur esmu
šodien?
 
 
divi_litri
07 December 2012 @ 08:32 pm
 
Uz ielām vien es un daži rūtainie tēli
Man galvā divlitru panti skan cēli
Te pēkšņi, kā zinādama, pretī nāk raiti
Lūdziet Jēzu Kristu!- izskan skaļi un skaidri.

Ausis sadzird šo vēsti un jūtu caur miesām
Dāma zina par domām manām tik ciešām
Viņa aizsoļo aši, bet apmainās skati
Nu divlitru dzejā svētā gūstīta pati

Mājās kristiete aiziet, galdu bībele rotā
Lūdz vīrs pusdienas, taču nabadze mokās
Rīmes pēc rīmes, ne vairs darbi tai sokas
Sviedriem līstot viņa padodas, jo kas
Vienreiz sastapies, mūžam divlitra rokās.

Dienas nomainās, atkal es minu šīs takas
Mazliet vaļīgāk prātu tver divlitra važas
Nejaušs skats un redzu kur manītu ģīmi
Dzirdu kristieti bubinām divlitra rīmēs

Dzēsuši panti ir skatienu spožo
Kalsnās rokas nu Maximas plastmasa grožo
Baigām ķīlnieka acīm veras tā manī
Bez maizes maisiņu krāšņo divlitris arī
 
 
divi_litri
01 December 2012 @ 08:18 pm
 
Vēderā ieplūda
Divi litri
Dvēseles vagīna
Palika mitra
 
 
divi_litri
21 November 2012 @ 11:18 pm
 
Sākums, kā jau vienmēr, bija skaists un pilnīgs. Vienkāršā dzimtsarakstu nodaļā viņa skatījās jaunajam dzīvesbiedram acīs, tie bikli teica jāvārdus. Abi balti, bez grēka tā Kunga priekšā, bez nodevības. Un tomēr. Ziniet, ir tie spēki, tie neizskaidrojamie dzinuļi, kas niez kā pērno dienu krevele. Viņa juta, viņa nepretojās. Jau kopš pirmās tikšanās reizes, kas starp citu pienāca vien pāris dienas pēc gredzenu mīšanas un pirmās nakts, viņa iedegās, nē, viņa spilgti liesmoja, orgasms pēc orgasma, ar katru reizi arvien piesātinātāks, aizvien attālāks no visa zināmā un racionālā. Sākums, protams, bija mazliet mulsinošs, pat varētu apgalvot- biedējošs. "Bet kā, esmu taču kārtīga sieviete, darba cilvēks, es nezinu, vai spēšu.. Un ko cilvēki par mani teiks, ja tas nāks gaismā? Kādas lamas man nāksies uzklausīt?", viņa sāpīgi pārdomāja kādā no kaismajām naktīm. Taču lūpas atkal sakļāvās, asinis sāka riņķot aizvien karstāk un karstāk. Viena nakts pēc otras, nedēļu pēc nedēļas. Vīrs sākumā izlikās nenojaušam, ne mazums, sievietes šodien izvēlīgas un viņš jau nu nav gluži Marlons Brando. Bet tomēr. Māte sāk interesēties, arī kaimiņi padzirdējuši nejaukas baumas. Jāizseko. Man jāskata viņas grēks vaigā, aci pret aci. Nakts ir dzestra, uz rokām uzmetas zosāda, bet tas tikpat labi varētu arī būt satraukums par patiesību, kas tūlīt dzims. Viņa klusām aizsoļo uz kādu pamestu dzīvokli, ielai nav nozīmes, tā ir neliela, uz sabrukšanas robežas, gar kājām lodā kaķi un lūdz ikdienišķo maizi, bet grēks, tas grēks, viņš savā acu priekšā jau redz saldskābo triumfu. Viņa mīlestība uzsoļo trešajā stāva, izvelk atslēgas un droši, nebilstot ne vārda, dodas dziļāk telpā. Smird pēc trauku lupatām un nemazgātas grīdas, bet mīļākā ir saposusies īpašajam gadījumam par godu. Ar pazīstamu klikšķi tiek ieslēgts čerkstošais radio. J'ai bien connu le gars qui rencontra la fille. J'ai bien connu la fille qui souriait au gars. Viņš drosmīgi soļo pakaļ. Viņa ierauga savu sekotāju, taču iestājas klusums. Ir skaidrs, ka šī cīņa jau no sākta gala nav bijusi vienlīdzīga, jo uz plauktiņa sveču gaismā viņu uzlūko divlitrīgais čempions. Viņš aizver durvis un aiziet. Nokauts.
 
 
divi_litri
06 November 2012 @ 03:42 pm
 
Visi mani bijušie
Neticami līdzīgi
Laikam jau tāpēc
Ka divuči
 
 
divi_litri
05 November 2012 @ 10:30 am
 
pie stenda stāvu es un mani biedri
pār mūsu pierēm tek auksti sviedri
ak, kad nāks mūsu glābējs un glābs?
diena gara, mums līdz nāvei slāps
tad viena roka tiecas uz plauktu pusi
ak, priekpilnā dvēsele, Bocmanī dusi!
 
 
divi_litri
02 November 2012 @ 12:11 am
 
Ja prasītu man
Mīļāko tilpumu
Es teiktu, ka
Divi litri
Bet neprasa neviens
Man mīļāko tilpumu
Jo man tie ir
Divi litri
 
 
divi_litri
01 November 2012 @ 11:56 pm
 

 
 
divi_litri
17 October 2012 @ 11:57 pm
 
Viņš noslauka sasvīdušo delnu savā grumbpilnajā pierē. Iztērējis pēdējos spēkus, viņš vairs nespēj un krīt ceļos putekļainajā un saplaisājušajā zemē. Smeldz ikkatrs muskulis, viņš paveras uz tukšajām debesīm un acis dedzina spožā saules gaisma. Kad gan beigsies manas ciešanas? Kad nāks Atbrīvošana? Un tā nāk. Ap viņu savelkas mākoņi, tie aizsedz visu, kas viņam laupījis spēku. Pār viņu nolīst tūkstošiem spirdzinošu pilienu. Viņš atkal ir dzīvs, bet debesīs kā svēts tempļa uzraksts mirdz vārdi. Divi litri.