Mašīnas top gudrākas, cilvēki dumjāki. Mūsu vietā daudzas lietas dara mašīnas – tās domā un dara mūsu vietā. Viens no lietojamības pamatnoteikumiem skan: Don’t make me think (Neliec man domāt!). Varbūt šim noteikumam ir arī kāds ierobežojums? Varbūt tomēr nedrīkst tā – pavisam apgraizīt cilvēka domāšanu?
Ja ir nepieciešams izveidot procesoru noteiktai darbu veikšanai, tad to veido tehniskam procesoram, nevis bioprocesoram (cilvēkam). Kādēļ? Tehniskajam procesoram ir daudz vieglāk iemācīt, pārbaudīt viņu, tas balstās uz stingriem matemātiskiem aprēķiniem. Daudz vieglāk ir nodot zināšanas un informāciju, jo tā tiek kodificēta un daudz vieglāk ierakstīt datu nesējos nekā cilvēka smadzenēs. Procesoru var izveidot daudz ātrāk, nekā izaudzināt un apmācīt cilvēku. Šodien arī informācijas sistēmās ieguldam vairāk naudas kā personāla attīstībā. To var saprast – tehniskais procesors nekad nesacelsies pret cilvēku (vismaz kādu laiku noteikti). Darbinieks savukārt var pateikt, ka viņš ir pietiekami daudz ieguvis un aiziet pie konkurenta. Visi biznesa likumi pašlaik virza uz to, ka ieguldījums tehniskajos procesoros ir daudz labāks – kodifikācija (zināšanu kodēšana, lai tās varētu turpmāk izmantot) turpina savu uzvaras gājienu.
Mūsdienās, kad trūkst darbaspēks - automātikas un tehnisko procesoru ieviešana nebūtu nekas nosodāms, bet tad rodas arī intelektuālā plaisa - ir melnais darba spēks, kas dara lietas, ko automātika nevar (piemēram, ar rokām ietin gotiņas vai arī liek ķilavas bundžā), un ir intelektuālie speciālisti, kuri lielākoties ir labi apmaksāti. Bet, ja tehnoloģijas rada situāciju, ka nevajag ikdienā mācīties? Tavā vietā visu izdara tehnoloģijas un perfektas saskarnes, kas visu pasaka tev priekša - loģiskai domāšanai nav vajadzības. Tad nu arī brīžiem jāpabrīnās par spēli "Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku?", kurā cilvēki nezina elementāras lietas, piemēram, ģeometrijas uzdevumā nezina, kas ir P (perimetrs).
Daudz vieglāk uztaisīt datorprogrammu, nekā apmācības programmu cilvēkam un to arī izpildīt. Pateicoties tehnoloģijām, arvien labāk šīs zināšanas var kodēt, veidojas zināšanu krājums, kas var aizstāt cilvēka intelektu. Vai tas ir iespējams maz pilnībā matemātiski nomodelēt cilvēka intelektu? Atklājam gēnus, kādēļ intelekts nebūtu nākamais??
Pārdomas atkal uzdzina Es, robots filma. Kādreiz rakstīju/lasīju arī par kiborgiem un kibernētiku. Kādreiz tas viss bija interesanti no tehnikas viedokļa, tagad arvien vairāk cenšoties saprast sevi, sanāk iepazīt arī cilvēka kognitīvo pusi.
paturpinot par cilvēka prātu un par iekšējo izziņu. acīmredzot ir pienācis laiks atkal mācīties, darīt to vēl dziļāk kā līdz šim. nu kā lai cilvēkam pietiek laika apgūt to visu, kas vajadzīgs? ..un tad rodas jautājums: vai vienmēr ir nepieciešams skolotājs vai to vari izdarīt pats. Bet vai pats vienmēr var saprast pareizo ceļu, novērtējumu no malas? Pēc sarunas ar omu, braucu mājās un sapratu, ka ir nepieciešams atgriezties pie saknēm, pie pamatu pamatiem. Mūsdienu informācija jau ir pārāk apaugusi ar tik daudz ko lieku, zaudējot to savu pašu pirmatnējo. Sapratu, ka pienācis atgriezties pie Senās Grieķijas un sākt ar Aristoteli - tam arī apstiprinājumu guvu, nejauši rodot viņa atziņu: "visi cilvēki pēc savas dabas tiecās pēc zināšanām."
lai saprastu citu teikto, ir jāsaprot sevi un tam vajag prāta skaidrību. Tagad man to vajag un vēlos visvairāk.
es runāju. viņa nesaprot.
viņa runā. es nesaprotu.
it kā būtu mūsu vietā citi cilvēki salikti. ja nebūtu traģiski, būtu vismaz smieklīgi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |