pirms dienām dzirdēju par Sigur Ros filmas Heima bezmaksas seansiem K.Suns, bet visdrīzāk, ka tur būs dikti piepildīts viss, nav vērts spiesties un baudīt to visu saspiesti. Visdrīzāk, ka jāatliek naudiņa un būs jāiegādājās DVD.
Noskatījos treileri YouTube sākumā un pēc tam izlasīju rakstu Delfi: http://notikumi.delfi.lv/news/cdrev
Nezinu, kādēļ, bet vienmēr pievelk dabas skarbums. Pastaigas/pārgājieni/kross lietū vai sniegputenī, cīņa ar vēju. Ka tik atbilstošas drēbes un apavi. Laikam tā ir vēlme cīnīties un pašapliecināties, ka varu stāties pretī dabai. Vienlaikus tas dod spēku.
vēl par Islandi. Tiem, kuri iekārojuši tur aizbraukt (atkal), tad šajā adresē: http://www.skyscanner.net/ ir parādījusies iespēja redzēt arī savienotos reisus no Rīgas uz Reikjavīku. Varat izvērtēt un atrast labāko variantu.
būtu sieviete, domātu, ka esmu stāvoklī. Teju visu laiku nelaba dūša, galva sāp. pēc 8 atbrauks manas zāles :)
Tuvojas Ziemassvētku, tie ir teju kā savu grēku izpirkšanas laiks, kad nu katrs atceras par tiem, kuriem ir visgrūtāk: bērni invalīdi, bāreņi, citi dzīves pabērni. Tad nu ir lielais uzplūdums, kad visi viņus atceras un tad nu pārbirst šiem bērniem pāri dāvanu lietus. Bēdīgi, ka atceramies viņus tikai, kad ziemassvētku laiks. Līdz ar mūsu labklājības līmeņa celšanos ceru, ka arī mūsu sabiedrība kļūs līdzīgāka Rietumu un Skandināvu sabiedrībām, kurā cilvēki ar īpašām vajadzībām ir daļa no sabiedrības, nevis kā Latvijā – “aizmirstie”.
Bērni invalīdi – ir bērni, kuri kopš dzimšanas, ir kuri dzīves laikā iegūst traumas vai slimības izraisa smagas traumas. Tas ir viena no svarīgākajām lietām, kuru vēlos – lai mani bērni piedzimst veseli un aug veseli arīdzan. Iepriekš esmu piedalījies kā brīvprātīgais invalīdu pasākumos, bijis Apeirona semināros – esmu redzējis, kā šie bērni invalīdi dzīvo: daži viņi tik ļoti ir ieslogoti savos ķermeņos, ierobežoti spēj kustēties, pārvietoties. Viņi vēlas, lai viņiem panāk pretī, savādāk viņi ieraujas arvien dziļāk un viņiem ir grūti integrēties sabiedrībā. Radās atmiņas ar vēl neredzēto filmu par Skafandru un tauriņu. Ikdienā jau viņus neredzam, retu reizi ir kāds invalīds Rīgas ielās vai arī sakņupis kādā tunelī. Tomēr bērniem invalīdiem nevajag mantiskas dāvanas, kuras saņemt reizi gadā ar domu: re še tev, papriecājies, lai tev ir vieglāk, bet ikdienā iet garām un nedomāt par šiem līdzcilvēkiem. Pašiem aizdomāties, kā vari palīdzēt kādam – kaut vai iemest lieku latu ziedojumu kastītēs. Bet viss sākas ar attieksmes maiņu, ar vēlmi runāt un nenovērsties no šiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Mums ļoti daudz bērni nokļūst slimnīcās tieši traumu dēļ – izkrīt pa logu, applaucējas ar ūdeni. Mazam bērnam šādas traumas ir ārkārtīgi bīstamas. Kur nu vēl bērni, kuri zaudējuši rokas, kājas, ielienot kādā no transformatoriem. Kur gan ir vaina? Vecāku neuzmanība? Informācijas trūkums? Bērniem jau grūti saprast, kādēļ tie vecāki tik ļoti par viņiem uztraucās, tomēr lai pārāk nesatraumētu bērnu – nevajag viņam tikai visu aizliegt, bet gan runāt un mācīt. Citādi sanāks kā jokā ar bārdu: līdz 5 gadu vecumam domāju, ka mani sauc Nedrīkst.
Kamēr jauni, traki, tikmēr par veselību mazāk domājam, bet kad nu sāksies problēmas ar veselību, tad jau būs par vēlu. Jādomā laikus par to, kā dzīvojam. Izklausās jau dikten pamācoši, tomēr šis teksts ir man pašam. Aizdomātis un rīkoties, atkal un atkal atcerēties to, kas tiešām ir svarīgs – visgrūtāk ir izkāpt no vāveres riteņa apstādināt to, pievilkt skrūves, saeļļot visu un doties rimti tālāk. Nebūs tā, ka atnāks kāds un nomainīs pēc gadiem 20 to manu korpusu, kāds esmu, tā būs jādzīvo vēl gadiem ilgi.
Omulīgi pasēdēts sabiedrībā ar K-bosu un Becherovku. La viva becherovka! Dārgie pilsoņi, neaizmirstiet dzimteni un sūtiet no Čehijas paciņas uz mājām ar šo brīnumu dzērienu. Ārstē visu!
← Previous day | (Calendar) | Next day → |