|
26. Mar 2014|20:22 |
Ejot uz Trīra Nimfomāni, noteikti negaidīju to, ko redzēju. Pateicoties viņa iepriekšējai daiļradei, arī šoreiz iedomājos, ka būs nepieciešams īpašs sagatavošanās un saņemšanās periods (Melanholijai saņēmos gadu, nevarēju saprast, kad būtu piemērotākais brīdis depresīvām pārdomām), tomēr, pateicoties kolēģēm, izdevās Nimfomāni vēl redzēt uz lielā ekrāna. Un bija forši, pat jautri un humorīgi. Lielā skumju un traģikas nots, kaut arī jūtama kaut kur fonā visu filmas laiku, pa īstam ieskanējās vien beigās....un droši vien izpaudīsies visā savā grandiozumā nākamajā daļā.
Elegants skaņu celiņš, interesanti salīdzinājumi, daudz krāniņu - jauki:)
Mea vulva, mea maxima vulva... |
|