| |
[24. Feb 2012|23:20] |
Lietu nav, ir tikai notikumi, mūžīgi mainīgi. Un ir neiespējami pieķerties tam, kā kaut kad vairs nebūs, bet tik grūti dzīvot ar tādu koncepciju. Ķermenis mainās un emocijas pāriet, un jūtas mainās, un jūras nograuž krastus, bet dažas izžūst. Kāpēc gribās ticēt, ka ir iespējams noķert laimi aiz astes un mūžīgi izdosies lidot tai līdzi? Ka tā mitinās krastā, un krasts nav sagraujams, vismaz vienu cilvēka mūžu? Jo nav iespējams aptvert, ka arī Tu pats esi tāds - notikums. Un nav jēgas pieķerties ūdenszālēm ,un Tu vari izžūt kopā ar jūru un tad atkal izlīt kā lietus, un vienīgā laime mīt pašā. Bet kas tad esi tu pats? Ik pēc septiņiem gadiem cilvēkam nomainoties visas šūnas. |
|
|
