Es Tevi atkal apburšu....

You were born during a Waning Gibbous moon.
This phase occurs right after a full moon.

You love to let people in on the story of how things come together. You know the background of ideas and have a deep understanding of things others just touch the surface of. You can surprise people with your wide variety of knowledge, and they'll remember and appreciate you for it.

gribētos saņemties un sākt pirkt preces i-netā, jo veikalu šturmēšana, meklējot kaut ko "uhh" parasti beidzās ar "ahhh, apnika". Pat nevajag neko uhh, tikai tā, lai man patīk. Un tas sevī ietver arī cenu - nu nepirkšu es krekliņus pa 40ls, kaut nositiet - neredzu jēgu, jo tad jau labāk iepērku vairāk, lai var taisīt kišmišu, nevis staigāju vienā, kamēr nodilst :D. Lielākai "BET" ir adreses - es franču valodā esmu pilnīgs ābečnieks un nejēdzu, kas ir kas - a bildēs jau viss ir smuki. Savukārt vecais labais e-bay man joprojām ir mīkla (jā jā, atpalikusi no dzīves :D) - tur ir visa kā par daudz. Sīkajai pāris reižu esmu nopirkusi smukas drēbītes pa mazām naudiņām no citām mammām - nevaru teikt neviena slikta vārda. Bet tās ir sīču drēbes, kuras tāpat neiespējami novalkāt. Jāpiebilst, ka pati arī sīkās drēbes atdodu tālāk - paglabāju tik tādas, ar "vēsturi" vai nu kaut kā tā :D (laaaba, Dacīīīt, lāaaaba :D). Nezinu, es pat laikam priecātos par to, ja varētu izvēlēties, iedot naudiņu un tad gaidīt, kamēr atvedīs, bet atkal - kam lai šitādu pasākumu uztic - diez vai kāds vīrišķis aiz laba prāta klīdīs pa svešzemju veikaliem ar sarakstu rokās, kur rakstīts - kleitiņu ar apdruku, īsu, ar jostiņu, bez pogām :D :D :D. Vot sāpe, ne :D?

Man patika savulaik ar māsicām mainīties ar drēbēm, bet kur tas laiks, kā šamās mani pāraugušas vismaz par izmēriem 2, ja ne trīs :D

Tas, ka esi reti rakstu, nozīmē, ka vai nu ar mani viss ir kārtībā un tarakāni guļ mierīgi. Vai arī mani tarakāni ir pārņēmuši dvēseli tik ļoti, ka vienkārši nav spēka vairs runāt.

Nē, patiesībā jau mana dzīve ir baigā kardiogramma - tāda, ka tikai uz augšu un leju, augšu un leju. Un tas ir labi - tas neļauj atslābt un kļūt par parastu mietpilsoni, bet mudina kaut ko darīt, kaut kā izvēlēties iespējamo labāko variantu un mācīties nekļūdīties uz lielām lietām, tik uz sīkumiem. Vienu es gan zinu - optimismu nedrīkst pazaudēt pat tad, kad ir pavisam sūdīgi :). Ir, bet nesūdzos :D

Šņik šņak - mati nost. Sāku jaunu, skaistu dzīvi :). No vecās Dacīts' palicis tikai "iekšu skaistums", pārējais kopš pagājušā gada nogales mērķtiecīgi tiek plānveidā samainīts :D. Jo man vienkārši tā gribējās. Un man patīk :)

Sirsnīgus, mīlestības pilnus Ziemassvētkus mums visiem :)!

http://www.youtube.com/watch?v=pxFfacPwuaU

Lieliski piestāv tējai un grāmatai

Šīsdienas bilance - ar lielāko plusu :)> Pirmkārt, esmu vecāka, nekā biju pirms gada, tas tak ir forši :). Otrkārt, man ir superīgas kolēģes un mājās es nācu ar tādu ziedu klēpi, ka nācās stāvēt pieturā, kamēr tiku apsēsties :D. Treškārt - mans mīļais vīra kungs izdomāja, ka es noteikti esmu pelnījusi skaistu gredzenu - mmm, sēžu un priecājos. Ceturtkārt, kāda persona mani šodien izmeta no sava draugu loka - tātad viss, esam pielikuši treknu punktu :). Un piektkārt - man tomēr ir superduperpuper mīļi un forši draugi, kas padara šādas dienas īpašas :).

Šampi visiem uz maniem 25 :)!

Pēdējās trīs dienas dzīvoju pārdomu pasaulē daudz vairāk kā reālajā. Īstajā brīdī, šķiet, ir radusies izpratne par vārdiem "apsolu būt kopā priekos un bēdās..." un to, ka patiesībā šo dzīvi dzīvoju kredītā. Tie īstie prieki ir būt kopā ar mīļajiem, būt veselam, būt dzīvam. Mūsu ilgajā kopā-būšanas laikā prieki ir mijušies ar bēdām, pēdējo 2 gadu laikā vislielākais prieka avots ir Keita kā arī mirkļi, kas pavadīti kopā, aizmirstot par darbiem, to problēmām un citiem sīkiem, triviāliem iemesliem, kuru dēļ smaidīt nav iespējams. Pirms 2 dienam vīru vienkārši nostādīja fakta priekšā par darba vietas maiņu, respektīvi, no piektdienas viņa darba vieta atrastos nevis centrā, bet gan Spicē. Iemesls - veikala vadītāja personīgās antipātijas pret cilvēku, kurš neprot un nevēlās ielīst dirsā tādēļ, ka tā dara visi. Stulbi? Diez vai, jo tas jau nav nekāds sapņu darbs, kur maksātu miljonus. Parasts, ikdienišķs darbs, kur sava alga jāpelna smaidot un pieklājīgi izturoties pret visādiem kretīniem. Es nekad savu mīļoto cilvēku neesmu redzējusi tik sagrautu, tik pazaudējušu pamatu zem kājām, jo viņam vairāk sāp attieksme, nevis vietas zaudējums kā tāds. Kad cilvēki, ar kuriem tu diendienā strādā kopā, tevi nodod. Kad tu 5 gadus esi lojāli attiecies pret visām idejām un jauninājumiem, neesi iepīkstējies, ka vēlies atvaļinājumu vai apmaksātas slimības lapas, sēdējis noliktavā, kur ziemā ir mīnusi un skaitījis inventūru, neesi izrādījis emocijas, kad tiek nomainīts vadītājs un tevi pārliek citā kolektīvā apvienošanas dēļ. Un man viņa ir tik ļoti žēl, ka arī es vairs nevaru atrast vārdus, ar kuriem uzmundrināt, glāstus, ar kuriem aizdzīt aizvainojumu. Es varu būt tikai blakus un teikt, ka būs labi. Kaut tā sakot es meloju. Jo es to nevaru garantēt.
Kāpēc dzīve ir kredītā? Tādēļ, ka tā gluži vienkārši nepieder man. Un es par to maksāju. Katru dienu ejot uz darbu, katru vakaru nākot mājās. Katru brīdi domājot par to, kas varētu vai nevarētu notikt. Katru reizi pārdzīvojot par lietām, kas pa lielam neattiecās uz mani. Un katru nakti baidoties par dienu, kas sekos.

nolauzu zobu. Bļ*dj. Tagad varēšu veiksmīgi meklēt kādu sakarīgu zobārstu, kas šito visu salabos :D. Nemaz nerunājot par akūto laika trūkumu kolēģes operēšanās dēļ. Jes Jes Jes, cik jauks novembra sākums :D

Nobalināju 2 toņus gaišākus matus. Ir jocīgi, jo bij aprasts ar tiem melnajiem, ka maz neliekas - 7 gadi kā nekā. Nu bet rudens ir lapu laiks :D. Tagad tik jāpabeidz ekstrēmās pārvērtības un būs labi. Nu patīk man strādāt vietā, kur visu var ātri izdarīt :D

Opā, šorīt,braucot uz darbu, klausījos krievu radio:

http://www.youtube.com/watch?v=PrHE3XPySZQ&feature=related
http://www.youtube.com/watch?v=zdnZdIpeTJY&feature=related (vispār pērle :))

Jeijo, rīt tikšu laukā no savas lazaretes - slimības lapu noslēdzu un atstāšu sīku kopā ar misteru - lauzto kāju. Jā, bij man baigā dziļā doma, bet tiklīdz piesēdos to piefiksēt, man sagribējās ēst un šobrīd mans kurkšķošais vēders pret dziļo domu viennozīmīgi dominē. Jaunumu ar nav - jāiet gaidīt CSI kārtējo sēriju un tad jau šņākuļot. Ak jā - ir kāds padoms, kā cīnīties ar piebriedušām durvīm? Lieta tāda - mums vannasistabas durvis ir piebriedušas no mitruma, jo tur praktiski visu dienu stāv vaļā logs uz vēdināšanos - citādāk nežūst drēbes. Nu lūk, sildītāja tur nav, jo siltais ūdens ir caur gāzes katlu, ventilācija - nu tāda, kāda ir vecajās mājās. Tagad ir doma pirkt mitruma gaiņātāju vai kā tas mēsls tur saucās - aparāts, kas to mitrumu tā kā mazina, sausina, velns viņs zin, ko tur dara, bet ir mazāks. Ak jā, nu problēma šobrīd ar durvīm - es te naktīs, lavoties uzvilkt nakts dūmu, regulāri iesprūstu vai ar šausmīgu troksni viņas bīdu šurp turp - nu tak strīķējās maitas, bet tā kā noēvelēt to malu ar nevar - tad ziemā tās durvis atkal sitīsies, jo nebūs cieši ciet.

Slimības lapa līdz 28.09. Ak jel, nositiet mani, bet īsti šitāda lazarete nav priekš manis - pietiek ar 5 zaudētiem kg slimnīcā - joprojām, mājās esot sveru tikai 53, kas būtībā man nemaz netīk un nepiestāv. Sīks uz poda līmē uzlīmes un dzied, viņai ta labi, tik diēta un diēta, a man :D?
Bet no otras puses - es te tādas pērles palaistu garām. Vakar sēžu virtuvē, dzeru tēju un piekožu šokolādi. Ieskrien sīks un skaidrā valodā prasa - ko tu ēd? Es - neko. Šī atkal - ko tu ēd, un tā uzstājīgi. Es neizturēju, sāku skaļi smieties. Sīks apvainojās un aizgāja pie tēta sūdzēties, ka mammīc nedod ēst :D :D :D

Beidzot esmu mājās pēc 3dienu nīkšanas bērnu slimnīcā. Iemesls vienkāršs - mazā un caureja/vēdervīruss, kā rezultātā sistēma un negulētas dienas. Nu bet esam mājās, dzīvas, veselas un te priekšā cienītais ar pēdas kaula lūzumu - lazarete, vienvārdsakot, lazarete :D.

UPD> Izrādās, nevis parasts vēdervīruss, bet salmonella. Jej bogu, kur šito noķēra - nav ne jausmas :O


Bet stāsts par ko citu - šo dienu laikā no jauna iemīlējos vīrietī, ar kuru tik ilgi esam kopā. Nu vai nav burvīgi sagaidīt tēti, kurš bērnam vāra vistas zupiņu, sievai nes siltu kafiju un pīrādziņus. Sēž blakām stundām ilgi un spēlējās ar bērnu, kurš niķīgāks par niķīgu, zvana ik pa brīdim un interesējās, kā pašsajūta. Bērns starā un es - es arī kopā ar viņu. Priecājos un iemīlos, dusmojos un vienalga mīlu, bezbožna.

Savukārt tā paša autora darbs, kurš izrādīja gan Notebook, gan A Walk to Remember, bija skaists, mazliet raudams, bet visā visumā skatāms. Nepabeigtos darbus vienmēr pabeigs kāds, kuru tu mīli un kam esi dārgs. Ko gan tu patiesībā neesi tik gatavs piedot, darīt, lai tavi mīļie būtu laimīgi, lai viņi, nenojaušot par tām dziļākajām sāpēm, kas mīt tevī, redzētu tevi priecīgu, apmierinātu ar to, kas tev pieder. „The Last Song” ir stāsts par to, cik bieži mēs darām pāri tiem, kuriem nevēlamies nodarīt pāri. Tiem, kam mēs esam lielākais dārgums, kādu vien dzīve ir devusi. Tiem, kuri ienāk mūsu dzīvē tik nejauši un neaicināti, bet paliek tur ilgi ilgi, nejautājot, vai maz drīkst. Un stāsts par to, ka reizēm mēs gluži vienkārši neredzam acīmredzamo, kaut vienmēr ir kāds, kurš tās acis atvērs. Jautājums – vai patiešām mēs vēlamies, lai tās tiktu atvērtas.

Tikko noskatījos „Veronika grib mirt” kino versiju. Tā patiešām bij labāka, nekā es gaidīju, jo parasti, skatoties filmas, kuru scenārijs uzņemts pēc grāmatas motīviem, ir tāda mazliet vilšanās sajūta, tāda kā apgāztā realitāte. Drāma? Diez vai, drīzāk stāsts par to, cik patiesībā dzīve ir vērtīga, cik patiesībā psihiskās novirzes ir normālas, cik sabiedrības pieņemtās normas ir slimas. Aktieru ansamblis piemeklēts diezgan atbilstošs, tikai Veronikas lomā S.M.Gellāras vietā man kaut kā laikam gribētos K. Naitliju. Bet tās jau ir manas piekasīgās idejas. Kopumā tas bija ļoti labs atgādinājums, ka katra diena ir jānovērtē tieši tik daudz, lai nenāktos to zaudēt. Atgādinājums par to, ka it kā pierastas, elementāras lietas patiesībā jau ir tikai kāda untums un, ja būtu iespēja, katrs darītu tieši tik un tieši tā, kā attiecīgajā mirklī gribās, neskatoties uz to – var/nevar, sapratīs/nesapratīs. Godīgi – bij brīži, kad emocijas gāja pa gaisu kopā ar asarām – stāsts patiesībā jau sevī viscaur vij mīlestības saikni. Un ne jau konkrētu, nē, tieši to – dzīves, cilvēku, lietu, emociju mīlestību kopumā. It kā nekā konkrēta, bet tai pat laikā īsti neviltoti patiesa. Gan attiecībā uz cilvēkiem – it kā svešiem, bet tajā pat laikā taviem. Gan attiecībā uz cerībām, sapņiem un piepildīšanu. Vienvārdsakot – paskatīties ir vērts. Kaut vai tikai tāpēc, lai varētu atkal un joprojām konstatēt, ka Koelju ir viens sasodīti labs rakstnieks :)

Manu nakti pavada Bočelli mūzika – klusa, mierīga, tik ļoti skaista un spēcīga. Agrāk man vienkārši patika, bet šonakt ir kaut kāda īpaša sajūta – iespējams tādēļ, ka tuvumā ir jūtams negaiss – paskatoties laukā pa logu, redzu gaišu pamali, īsus uzplaiksnījumus un līnijas – it kā kāds zīmētu zibens kontūras tumšās debesīs ar sudraba krāsu. Šonakt man gribās kaut ko uzrakstīt – es vēl nezinu, kas tas varētu būt. Par jūtām? Par emocijām? Par iespējām, sapņiem un patiesību? Nu bet cik tad var – nenoliedzami, esmu ļoooti emocionāla, bet man jau līdz vēmienam rakstīt par vienu un to pašu, vienu un to pašu – kā tāds papagailis, veca, iesprūdusi plate.
Ja es būtu ārišķīgāka, varētu tagad rakstīt par to, ko gribētu izmainīt savā izskatā – sākot ar matu krāsu un griezumu, iespējami skaistiem nagiem un visvisādiem apģērba gabaliem, un beidzot ar tiem 1-2kg, kas veiksmīgi apsēdušies uz maniem kauliem. Kaut patiesībā man netraucē ne viens, ne otrs un es nedomāju par pārējo tik ļoti, lai iespringtu. Ja nu vienīgi karsti ar tādiem gariem matiem – par šo te apskaužu īsā karē īpašnieces – ja vēl gaiši mati, nu tad vispār var dzīvot vēsā mierā. Un tomēr būšu spītīga un palikšu nesatricināma savā klasiskajā viengriezumā un vienkrāsā. Lai būtu.
Ja es gribētu lieki pardzīvot, varētu rakstīt par savu vienīgo netikumu –Viņu, bet es vairs negribu. Tiešām. Skanošā mūzika „I can’t help fallling in love with you...” iedveš mieru – „some things are ment to be...” – ir vienkārši brīnišķīga un domas lido pavisam citā virzienā. Tur, kur patiesībā viņas kavējās visbiežāk un kur sirds sitās stiprāk, kur sapņi pārvēršas realitātē un realitāte savienojas ar sapņiem. Tur, kur mīl vēl vairāk. Kur nekas nav tā, kā tam jābūt, kur nav ideālu un nav perfekcijas. Kur viss ir vienkārši un saprotami. Kur ir vairāk asaru un vairāk prieka, vairāk strīdu un vairāk miera. Kur nekas nav jāpierāda un nav jābūt labākam, kā esi. Var jau būt tā ir tāda maza liekulība, bet katram sapnim ir sava cena. Un vienmēr jau ir kāds, pēc kā ilgoties pat tad, kad teorētiski tas ir lieki. Nestāstiet, ka nav. Ir, tikai grūti sev to atzīt. Tāpat grūti atzīt, ka patiesībā jau sevī patīk uzkurināt mazu ugunskuru, lai kāds pasniegtu ūdeni un to varētu nodzēst. Gribās savu ikdienu pārvērst par baigo piedzīvojumu, kaut patiesībā īstais piedzīvojums ir tas, kurš ir blakām, nevis tas, kurš ieskrien tavā dzīvē un no tās izskrien.
Lai tas tā arī ir. Bija un būs.

„Reiz tu teici – tās sliedes, ko mēs atstājam citos cilvēkos, tās neizgaist...” Tas ir viens no citātiem filmā „Remember me”. Tā bija otrā filma, ko vēlējos noskatīties. Skaista, skumja un sāpīga. Gan vizuālā ziņā – galveno varoņu pāris man brīžiem šķita tik pazīstams, tik ļoti tuvs, tik ļoti bijis. Gan emocionālā – protams, ka bij skaidrs – nekāds happy end nebūs šai filmai, tomēr nu tik ļoti gribējās. Kaut kā pavilka uz to asaraino pusi tik ļoti, ka pēdējās 2minūtes asaras vienkārši straumītē lija. Nē, nu skaidrs, ka meklējot filmā kaut ko no sevis, to arī atrod, bet fragmentiem tas vienkārši varētu nogalināt. Mazliet vienkāršāk paņemot – es gribēju paraudāt, nu to arī izdarīju, bonusā paņemot sev vērtīgu atziņu – ņem no dienas, no momenta visu, jo nākamā momenta var arī nebūt. Neatkarīgi no tevis, no notiekošā apkārt, no iespējām, cerībām un vēlmēm. Veca kā pasaule, tomēr aktuāla. Jo vairāk tāpēc, ka esmu atbildīga ne tikai par sevi, bet vēl kādu. Kādu, kurš no manis ir atkarīgs līdz pat sīkumiem, vienlīdz ar savu esību apstiprinot to, kas es esmu.

„Nimfomānes dienasgrāmata” bij viena no 3 filmām, kuras ieplānots noskatīties. Tad nu ķēros pasākumam klāt. Teikšu tā – par seksa trūkumu filmā nevar sūdzēties, bet patiesībā tā ir par gluži ko citu. Par to, kā atrast sevi, kā atrast to, ko patiesībā vēlamies. Par to, ka mēdzam iemīlēties nepareizajos cilvēkos un pārdzīvojam savu kļūdu. Par to, kā cīnāmies ar tiem dēmoniem, kas dzīvo galvā pēc tam, kad aizejam. Par sievietes izvēli, par baudu un tās pieejamību vai gluži otrādi - nepieejamību. Nu kaut kā tā. Atzīšos – man patika. Viena no tām filmām, kas atstāj kaut kādu paliekošu sajūtu. Tādu kā pēcgaršu, kuru var izgaršot atkārtoti. Un tad es tā aizdomājos – vai patiesībā baudu sagādā process vai tomēr tā ir emociju piesātinātība. Nu respektīvi – tu ņem un ņem un ņem, bet vai tā ir tāda īsta bauda vai tikai pseido orgasms? Varbūt tā ir pirmā nepieciešamība, bez kuras var tikai eksistēt, ne dzīvot? Nē, es jau nedomāju, ka sekss ir tikai tumsā un zem sedziņas tikai ar vienīgo īsto 2x mēnesī – katru 2. sestdienu :D. Vai tiešām labāk ir vairāk bet ne kvalitatīvāk? Vai baudai maz vispār ir sakars ar kvantitāti? Godīgi – mana pieredze ir pārāk maza partneru ziņā, lai es varētu spriest par kvantitātes plusiem. Precīzāk – mainīgais esošais skaits ir skaitāms uz roku pirkstiem. Un tomēr nejūtos apdalīta ne tīri fiziskās baudas dēļ, kur emociju – nulle, nekādu, bet bauda – oi oi oi, ne arī tās otrās - ar jūtām – baudas ziņā. Kaut jāsaka, ka tāda bezemociju bauda – nu kad paņem pirmo pretimnākošo, kurš vienkārši ir simpātisks, kurš lej tev ūdeni ausīs un tu pavelcies, jo tev tā gribās – tāda ir bijusi tikai 1 reiz. Vienu reizi tīri intereses pēc. Un interese neradās, absolūti vienaldzīgi nākamajā rītā paskatīties uz šo cilvēku un saprast – es viņu vairs nekad nesatikšu. Pofig, tas toreiz bij tāds pofigs, ka lietu gāju mājās un priecājos par skaisto Vecrīgas pamošanos, par visu apkārt esošo un ignorējot faktu, ka tikko gulēju ar vīrieti, kuru pirmo reizi ieraudzīju pirms 12h. Un baudai nebij ne vainas, lieliska . Nē, nekāda stresa, es netaisos izvērst seksa sleju, vienkārši tā iemaldījos.

Oi, vakar skatījos kaut kādu tur kārtējo topu par krievu grupām - nu no sērijas 10 visvairāk balvu saņēmušās un bla bla bla. Tā teikt atsvaidzināju atmiņā šādas tādas dziesmas. Nu lūk, līdz ar to šodien rakājos pa jūtubi un ieplānojos samest dziesmiņas te :);

1. http://www.youtube.com/watch?v=aPmyZGQrs1c
2. http://www.youtube.com/watch?v=0ub9J9Ofkfw&feature=related
3. http://www.youtube.com/watch?v=Li4_3UnjBFg&feature=related (šitās vispār ir spēks, man patika agrā jaunībā - dziesmām līdzi varēja maukt pa visu rajonu :)))
4. http://www.youtube.com/watch?v=GjnHMx3KaBo&feature=related (ar pie tām pašām)

tāks, gan jau būs vēl kas labs, pagaidām iešu bildes skatīties :)