| 11:39p |
Kārtējā "ikdiena".
Pagāsnakt sapņoju, ka man nozog mašīnu. No rīta eju uz mašīnu, lai brauktu uz darbu, un tās nav! Nu tur visādas razborkas, izmeklēšanas... tad vēl paralēli sapņoju, kā vecajās Elizabetes DP telpās kožu ar hatteri un vēl kaut kādiem keksiem (man liekas kaut kādi DL vai citi CS tēvi). Nu protams kaut kad vēlāk attopos taj DP, un neviena vairs nav, totālā nesaprotamā mēles mežģīgā valodā prasu "adminam" (kurš btw ir Aapsis no Nardo) kaut ko nesaprotamu (pa tēmu kur visi palika or smth).
Nu vārdsakot tur viskaut ko sapņoju, līdz pamodos no telefona (jāatzīst, ka nu jau tas iegājies modē - mosties nevis no modinātāja (kuru es parasti noignorēju aiz lielā miega), bet gan no telefona zvana, kuru ir grūti noignorēt, līdz ko smadzenei aiziet, ka kāds zvana.
Nu tā nu man rīts arī sākās. Pa taisno no gultas hz kādā agrumā uz Traumām. Tad paralēli Stradi.. pēcpusdienā (beidzot) izrāvos uz Cēsīm. Ierados no turienes nupat. Ir gandarījums. Esmu sadarījis vis kaut ko, ko agrāk nebiju darījis, kas nozīmē ka +99999 manam experience, un pāris leveli Up! Rīt jāaizšauj uz Cēsīm vēlreiz paspēlēties ar testu protokoliem un reaģentiem (ķīmiju), un tad jau domājams, ka viss būs labi. Pie viena tas bija pirmais aparāts, uz kura (veiksmīgi) tika palaista jaunā softa versija, kura kādu laiku tika atlikta, dēļ tā, ka daudzi baidījās ķerties klāt tās instalācijai, bailēs pazaudēt pacientu datus. Es arī baidījos. Bet kamēr neriskēsi, tikmēr jau neuzzināsi. Nu vo. Aparāts svaigs, visas kalibrācijas pa galam, esmu apmierināts, jo izdarīju principā visu. ko varēju un arī kolēģu respectu saņēmu (kuri beidza darbu vienā laikā ar mani, tikai Traumās.. un neveiksmīgi). Rīt pēc Cēsīm mēģināšu pieslēgties traumām, thou vēl birojā jāpalaiž jauns aparāts, kuru šonedēļ vajadzēja aizgādāt uz Bērnu Gaiļiem.
Sāku just enerģijas un pozitīvisma pieplūdi. Darbu ir pietiekami, bet ir labi, kad atkal viss sāk iet no rokas. Un jūs iedomāties nevarat, cik bezcerīgs likās šis dienas sākums. Visi firmas inžinieri, ar mani priekšgalā, ākstoties, vēlējās iet griezt vēnas. Bet nu kas kas, mums ir tāds kolektīvs, kas varbūt ik pa laikam čīkst, bet kaut kā padoties neiznāk.
Un nekas man neliek justies labāk, kā gandarījums par sevi un sevis paveikto, kad es jūtu, ka manas pūles tiek novērtētas. Tas ir feini pa smuko.
Labu nakti. |