Filmas

Action. Pēc visām izdarībām, cēlajiem žestiem, uzsvērtajiem "vecais rūdītais vecis atmaigst un paklausa sirdij" ļoti atgādināja Brūsa Vilisa filmas, tikai, patika vairāk. Interesantas idejas, kā dažādot cilvēku nogalēšanu.

Vienu puisi zinām no Van Wilder. Šeit viņš pats bija Vens Vailders. Sižets ļoti sarežģīts un samudžināts - abi puiši iekāro TV reklamētos hamburgerus un dodas pēc tiem. Ceļā viņiem atgadās dažādi brīnišķi piedzīvojumi. Beigu beigās, apēduši kārotos hamburgerus, viņi iegūst superspējas.

Bens Stillers un puisis no "Just Married". Nav nekāda izcilā komēdija, bet tāpat pasmieties varēja. Pamatīgi iespaidoja brāļus - nākošajās dienās pēc noskatīšanās viņi itin bieži pašpārliecināti dvesa - "Veipūūūūrāāāizz!"

Saka, ka šī filma pierādot, ka Džims Kerijs tomēr spēj nevaikstīties un nešķobīties. Sākot skatīties, diezgan pagrūti saprast, kas un kāpēc notiek, bet, aprodot ar "spēles noteikumiem", filmu varēju gluži labi izbaudīt ( - kā jau parasti fantastikās un mistērijās). Krietni līdzīga filmai "Vanilla Sky".

Dženifera Lopesa, Bens Afleks, Līva Tailere, Vils Smits. Bērnu filma. Bet tā jau mīļi.

Neesmu necik skatījies Garfīlad multenes, neesmu skatījis komiksus - dikti patika. Ja būtu bijis pieradis pie zīmētā kaķa, varbūt tā nepatiktu (par šo filmu visapkārt komenāri "Crap! Sh%t! Sucks!"), bet nē, bija labi. Smieklīgākos citātus IMDB, protams, nepiedāvā, pašam slinkums vēlreiz skatīties un meklēt.

Diemžēl, šoreiz IMDB vērtējums ir gauži precīzs - 3.9. Pilnīgi droši var izlaist.

Filma ar meiteni no Donnie Darko. Jauniešu & kristiešu komēdija/drāma.
Lillian: When Jesus closes a door he opens a window
Mary: Yeah, so we can jump out it.

Pusotru nedēļu nesanāca noskatīties un tad vajadzēja vēl nedēļu lai saņemtos uzrakstīt.

Nu tā - it kā jau viss labi, bet biju gaidījis, ka būs līdzīgi kā grāmatā - un nekā. Grāmatā laikam tikai vienā stāstiņā bija robots, kas neievērotu 3 pamatlikumus - viņš neievēroja otro. Nekad negadījās, ka roboti, vai, vēl ļaunāk, pozitronu smadzenes, neievērotu pirmo likumu. Bet filmā tās smadzenes un roboti tika nomālēti par ļaunajiem un sliktajiem. Un neglītā profesore, kā jau minēts, tiešām nepiedienīgi izskatīga.

Biedzot noskatījos; ko gribēju, to dabūju. Pēc pāris gadiem varēs skatīties abas vēlreiz, un vēl pēc pāris - vēlreiz, utt.

Kad filma beidzās, sēdēju un skatījos titros - beidzot tas ir cauri. Izrādījās, bija vērts sagaidīt pašas titru beigas. Līdzīgi, kā, kad izgāju Carmageddon2 - pēc noslēdzošās misijas vienkārši sāk rullēties Credits. Toreiz sēdēju nesaprašanā, no vienas puses gandarījums - beidzot galā, no otras - viss, beidzās?!? Titri bija gari - sākot ar galveniem programmētājiem, māksliniekiem un beidzot ar apkopējiem un picu pienesējiem. Titri beidzās, pagāja pāris minūtes, un izrullējās angļu teksts ar apmēram "Tu vēlaizvien te?". Vēl pēc kāda laiciņa uzrullējās vēlviens "Vēlaizvien te? Ak tu nabadziņš". Un tā tas turpinājās kādu laiku. Tiesa gan, iekš Kill Bill prieki bija krietni īsāki.

Viss ļoti līdzīgi kā The Bourne Identity - to jau arī varēja sagaidīt. Tomēr garlaicīgi nepaliek. Dīvaini ar galvenā varoņa motivāciju - nošāva viņa meiteni. Viņam, kā profesionālam killerim tas būtu jāuztver diezgan nesāpīgi, bet viņš tomēr ir gatavs apbraukāt puspasauli lai atrastu vainīgo. Drusku neloģiski, kā jau filmās.

Dikti mīļi.

Pēc šīs nāca Cube² - Hypercube. Abas filmas dikti līdzīgas; gandrīz labi, ka skatījos šādā secībā, jo, ja skatītos pareizā secībā, tad liktos - nē, nu tiešām, nekā jauna, - sanāktu kā ar zirnekļcilvēku.

Kas tajā filmā notiek - cilvēki rāpo pa kastītēm un pa vienam mirst - visumā aizraujoši, jo, - kurš nākamais?

1979.
Par daudz ko jau varēja pasmaidīt - tāla nākotne, bet monitoros zaļi burtiņi un uz paneļiem daudz mirgojošu lampiņu, piemēram. Bet vispār, atšķirībā no mūslaiku "šausmenēm" - The Ring, FearDotCom utml., kuras skatoties nu nekāda baiļu sajūta nerodās, no šīs palika tīri neomulīgi.

Nu šeit tiešām nekā jauna nebija - viss tāpat kā iepriekšējā filmā - kāds zinātnieks pārtop par monstru un sāk vajāt Zirnekļcilvēku. Zirnekļcilvēks izglābj gan savu tanti, gan savu meiteni, un galu galā uzvar arī slikto zinātnieku. Un ar mīlestību viņam vēljoprojām neiet. Zūd visa ticība IMDB vērtējumiem redzot, ka šāda filma novērtēta ar 8 punktiem.

Kad meklēju bildes, ko pielikt šai filmai, konstatēju, ka šī nav tā "Troy", ko rāda kino. Interesanti, ka divas filmas par līdzīgu tēmu iznāk tik neilgi viena pēc otras.

Par pašu filmu - it kā viss labi un pareizi. Tikai - man liekas, viņi pārāk vilka garumā (gandrīz 3 stundas), un, kādus 3 gadus atpakaļ jau kaut ko ļoti līdzīgu redzēju - "Gladiator".

Nevaru neko daudz izstāstīt, lai neizstāstītu visu priekšā. Uz beigām palika visai paredzama, bet garlaicīgi nepalika.

Cruise. Kidman. Kubrick.

Tas bija vērtīgi.

Dikti mīļi.

or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb (1964)

Ļoti labi, noskatieties, un būs iespaids, kā īsti tās lietas tur augšā tiek kārtotas. Žēl, ka militāristu kārei spēlēties, kas pati par sevi (kāre spēlēties!) ir laba lieta, ir tādas graujošas sekas.

Par dzīvi geto. Savdabīgi. Un viss portugāļu valodā :)

No sākuma mums rāda, cik harmoniski un saskanīgi rit skolas dzīve, visu laiku it kā nekā īpaša, bet nepaliek garlaicīgi skatoties. Nu un pēc tam visa saskaņa un harmonija izbeidzas. Un taisnība vien ir - vienīgā īstā mūzika - klasiskā mūzika.

Nu tā, man likās diezgan nejēdzīgi. Galvenais varonis - nojūdzies matemātiķis, kurš drudžaini mēģina kaut ko atklāt; bez sapratnes, ko viņš vispār pēta un kam viņam tas viss vajadzīgs.

Filmas izpildījums ir diezgan apšaubāms. Speciālo, sirreālo atmosfēru mēģina radīt ar košām, melnbaltām krāsām un raustīgu kameru. Ik pa laikam tiek rādīti galvenā varoņa slimās apziņas radītie murgi - līdzīgs stiliņš kā Requiem for a dream. Kā jau lielajā vairumā filmu, satriecoša ir filmas veidotāju izpratne par datoru lietām - mūsu varonis pats lodē sava skaitļotāja platītes, visa sistēma kopumā izskatās kā no sešdesmitajiem, bet toties printeris viņam ir adatu - un drukā nevis kaut kādā nestilīgā 8x16 fontā, bet skaistā, labā Times fontā. Kaut kā neiet kopā ar visu pārējo antīko iekārtu.

Par laimi, nenokļūstam tik tālu, ka pie katra taustiņa atskan pīkstiens, bet pie Enter nospiešanas - ātra pīkstienu kombinācija, tomēr tālu nav. Datora uzkāršanās - tā izpaužas kā nopietna ekrānsaudzētāja demonstrācija uz ekrāna. Bez tam, datoram uzkaroties, tas pilnīgi maģiski sāk pats kaut ko ļoti komplicētu rēķināt uz savu roku, un iegūto rezultātu arī izvada. Jāatzīmē, ka datora uzkāršanās būtībā ir procesora ieiešana kādā īsākā vai garākā ciklā, kurš programmas kļūdas dēļ ir mūžīgs un kuru lietotājam vairs nav iespējas normāliem līdzekļiem pārtraukt. Šādās situācijās 99% gadījumu bilde ekrānā vai nu sastingst, vai pazūd pavisam. Visai retos gadījumos, kad kļūdainā programma trāpa uz videoatmiņas, vai arī, kad daļa sistēmas vēl ir daļēji funkcionējoša, uz ekrāna var dabūt kaut kādu cūcību (piemēram, šādu ekrānu es dabūju, mēģinot dabūt strādājošu nVidia draiveri).

Vēl krietni retākos gadījumos šī bilde uz ekrāna arī mainās (piemēram, kad vēl strādāju Progmeistarā, kāds mans audzēknis uzrakstīja programmu, kas "vizualizē operatīvās atmiņas saturu". Kustinot peli, varēja mainīt apskatāmo rajonu un tiešām interesants efekts tika iegūts, nonākot pie A000:xxxx - pašai videoatmiņai. Līdzīgi, kā, kad videokameru pieslēdz televizoram un pavērš pret pašu televizoru. Vai paņem rokās spoguli un nostājas pretī otram spogulim). Nu lūk, drusku novirzījos, bet, nu, skaidrs, ka programmas uzkāršanās diezin vai izraisīs graujošus demoefektus.

Galvenais varonis dabūja vērtīgu čipu. Neko par to nezinot - ko tas vispār dara, ar kādu voltāžu un pa kuru kājiņu to baro, viņš ņem šo čipu un vienkārši uzsprauž virsū savam jau esošajam. Viss kā Lego.

Pi tur vispār ir nez kādā jēgā. Mūsu jukušā matemātiķa domas daudz rosās ap zelta griezumu un fī - 1.618.., bet no pī tur nav ne smakas, vai arī es neko neesmu sapratis.

Visādā ziņā līdzinās Džeimsiem Bondiem un nesenākos arī pārspēj.