(bez virsraksta)
Okt. 22., 2012 | 12:11 am
[..]Divas asins lāses. Viena no manis un otra no viņa. Tā ir pēdējā lieta, ko atceros, pirms mēs devāmies katrs uz savu pusi. Laiks ir lēnām saēdis viņa seju manī, ir izgaisusi viņa balss un pat sajūtas kļuvušas grūti izšķiramas no visa pārējā. Brīžiem man liekas, ka tās ir tādas pašas atmiņas, kā atmiņas par pirmo saules staru, kuru es apzinājos. Mēs reiz elpojām vienu elpu. Zāle, uz kuras uzsnidzis sniegs. Stepju klejotājs un viņa zirgs. Palicis ir tikai aukstums. Mēs reiz mīlējām vienu meiteni. Palikušas ir tikai smiltis. Tas mūs sagrāva. Sadalīja divās daļa. Viena gribēja iet un viena gribēja palikt. Es paliku. Es vairs negaidu. Es vairs nezinu. Es klausos virs manis izaugušo koku lapu stāstos. Varbūt tie ir tikai sapņi. Sapņi, kas kļuvuši par atmiņām.