chrono - 24. Septembris 2012

[..] Viņi visu mūža bija divi - viens kurš dzīvoja un viens kurš vēroja, bet kurš no abiem bija marionete un kurš auklu raustītājs, to nevarētu pateikt pat tas, kas bija radījis tos savā galvā. Bet viedums nemājoja ne vienā ne otrā, tas bija paslēpts daudz dziļāk, aiz apziņu un sajūtu tīkliem, vēl tumšākā tumsā par Saturna sirdī mājojošo. Bet tas mūs netraucēja, mēs sēdējām, klausijāmies vilku balsīs un rimti tērgājām, priecādamies par katru vārdu, kas plūda pār mūsu karstajām lūpām un katru domu, kas radās kā gaismas šautra mūsu prātos. Uguns dvesa kaismīgu siltni no savām liesmām, kurās spēlējās sen aizgājušie rēgi un gavilēdama nomira pagātne. Brīža apziņa - tā vienmēr ir bijusi spēcīgāka par katru citu un ievelkot to dziļi plaušās es atlaidos mīkstajā sūnu paklājā lai vērtos virs galvas plūstošajā melnzilumā. Es ļāvos plakstiņiem lēnām aizvērt sevi ciet, balsīm pārvērsties sanošā dziesmā un sākt sapni par kādu pavisam jaunu pasauli. [..]

[..]To deja beidzās, tāpat kā sākusies un turpinājās no savām beigām. Laiks ritēja, gadu simti un gadu tūkstoši. Pār klinšu sienām krita to ēnas, kuras virmoja tāpat kā ugunskura liesmas. Tiem nebija nodoma, tiem nebija vēlmes, bet to ēnas krita un katrs, kas tās pacēla un ieelpoja, ieelpoja sevī daļu no ilūzijas, kas bija radusies bezprāta spēlē. Ilūzija par dvēseli. Par mīlestību. Par jēgu. Bet deja nekad nebeidzās, tā sākās, tāpat kā bija beigusies un tikai brūnsvītrains ērglis, caur savām neredzošajām acīm vērās tumsas apspīdēto kaulu kaudzē.[..]