(bez virsraksta)
Jun. 7., 2012 | 10:21 pm
[..]Tava skorpiona zīme deg virs maniem logiem. Tā deg caurām naktīm, to nevar aizkliedēt pat mākoņu gūzmas. Un tad es ilgojos pēc kā vairāk, pēc kā vairāk ko jelkad sniegtu būtība manī. Tavs bezveidola karstums ir šeit, to jūt mani saspringušie muskuļi. Izdzisušās emocijas, aizmirstās vēlmes aizdegās, tās pārņem visu - mani, tevi, pasauli. Es nezinu vai tu esi vajadzīga manam prātam. Iespējams tam (un arī man) nav vajadzīgs neviens un tu esi tikai mana intelekta iztēle, lai pārlaistu garlaicības brīžus. Varbūt tu tiešām esi tikai manī. Manas tumsas dziļākajos nostūros. Sociopātiskajos labirintos, kur klīst tikai naida un sāpju radītie dēmoni. Kopā ar tiem, kuriem ir vienkārši vienalga. Bet vienu es varu apzvērēt, tavas dvēseles vēsmas vienmēr ir bijušas īstas. Pat tad, kad es tās apšaubu, nicinu un vēlos dzēst, tās gaismo spēcīgāk par Sauli. Ko gan es darītu, ja es atkal tiktu elpas tuvumā tev? Nogalinātu un mirtu līdz ar tevi. Saķēdētu ar laulības važām uz visu dzīvi un būtu laimīgs (tāpat kā tu). Gūtu vienu vakaru, vienu nakti, vienu mūžības sajūtu un aizietu uz neatgriešanos. Ja ir bijušas vairākas dzīves, tad ir bijuši vairāki mēs. Katru reizi kas citādāks, bet katru reizi viens un tas pats. Kā uguns, kam ir tik daudz veidolu, bet būtība tā pati.