22.08.2011
Aug. 22., 2011 | 09:24 pm
"Ja jūriņa tu man dotu mazu daļu sava zelta
Es savai līgavai zelta gultu kaldinātu
Zelta gultu, dūnu segu, baltu putu paladziņ'
No jūriņas parnākdamis pats pa nakti pārgulētu"
Es stāvēju kails pie loga un vēros sudrabotajā, apaļajā saules atspīdumā. "Kaut kas trūkst. Kaut kas ļoti trūkst." Jau atkal. Jau kārtējo... Tā bija ilūzija, mana iztēle. Gan mana dzīve, gan viņa. Ja es domātu citādāk, es būtu jucis.[..]
Es viņu piesēju pie gultas un viņas pienbaltajā miesā sāku durt adatas, vienu pēc pēc otras. Viena, divas, divdesmit trīs... Un tad es ilgi vēros uz mani vērstajās lielajās, piedodošajās acīs.[..]
Skābe viņas rētās.[..]
Es pazudu, nebilzdams ne vārda. Dienas, varbūt nedēļas. Es atgriezos un no manis nesa pēc cigaretēm, alkohola un netīrības. Tā nebija pirmā reize. Viņa klusējot mani savāca, nomazgāja un mēs pārlaidām nakti vērdamies nakts saltumā.[..]
Mūs apvija liesmas. Tās radās mūsos un lika locīties, svīst un baudīt sāpēs un kaislē. Vēsi vakari, saulaini rīti, miegainas dienas un verdošas naktis.[..]
Es neteicu ne vārda. Es jutu kā viņa uz mani gaida, kā jūk vai prātā no manas klusēšanas, bet manī vairāk nekā nebija. Pat ne vienarpus vārda. Un es to izbaudīju. Lai piedod man Dievs, es to izbaudīju.[..]
Viņa kauli jau sen bija tārpu apgrauzti. Es joprojām tīksminos par to dienu, kad es viņai atņēmu viņu un atstāju tikai sevi. Skrambājums kaklā. Un sirdsapziņa pēkšņi tika aplieta ar elles šķidrumu. Varbūt tad manī kas sāka šķobīties. Vai varbūt tomēr agrāk.[..]
Es savai līgavai zelta gultu kaldinātu
Zelta gultu, dūnu segu, baltu putu paladziņ'
No jūriņas parnākdamis pats pa nakti pārgulētu"
Es stāvēju kails pie loga un vēros sudrabotajā, apaļajā saules atspīdumā. "Kaut kas trūkst. Kaut kas ļoti trūkst." Jau atkal. Jau kārtējo... Tā bija ilūzija, mana iztēle. Gan mana dzīve, gan viņa. Ja es domātu citādāk, es būtu jucis.[..]
Es viņu piesēju pie gultas un viņas pienbaltajā miesā sāku durt adatas, vienu pēc pēc otras. Viena, divas, divdesmit trīs... Un tad es ilgi vēros uz mani vērstajās lielajās, piedodošajās acīs.[..]
Skābe viņas rētās.[..]
Es pazudu, nebilzdams ne vārda. Dienas, varbūt nedēļas. Es atgriezos un no manis nesa pēc cigaretēm, alkohola un netīrības. Tā nebija pirmā reize. Viņa klusējot mani savāca, nomazgāja un mēs pārlaidām nakti vērdamies nakts saltumā.[..]
Mūs apvija liesmas. Tās radās mūsos un lika locīties, svīst un baudīt sāpēs un kaislē. Vēsi vakari, saulaini rīti, miegainas dienas un verdošas naktis.[..]
Es neteicu ne vārda. Es jutu kā viņa uz mani gaida, kā jūk vai prātā no manas klusēšanas, bet manī vairāk nekā nebija. Pat ne vienarpus vārda. Un es to izbaudīju. Lai piedod man Dievs, es to izbaudīju.[..]
Viņa kauli jau sen bija tārpu apgrauzti. Es joprojām tīksminos par to dienu, kad es viņai atņēmu viņu un atstāju tikai sevi. Skrambājums kaklā. Un sirdsapziņa pēkšņi tika aplieta ar elles šķidrumu. Varbūt tad manī kas sāka šķobīties. Vai varbūt tomēr agrāk.[..]