:
Slejas nodošanas laiks pienācis, tie svētki visus grafikus sajaukuši, un pašreizējā noskaņojumā nespēju neko citu, kā sakompilēt no saviem Cibas ierakstiem. Un sanāca, manuprāt, pārāk baisi. It kā lasītājiem melnuma trūktu novembra vidū.
XXX
AKLU PUTNU KĀSIS (kārtējā rudens depresīvā)
No šī brīža būs tikai nogurums. Ilgi. Līdz pavasarim.
Un viņi teiks: nu ko, kas ir, vai tad tu neesi atpūtusies diezgan.
Un man vajadzēs to somu uz muguras, lai justos stabilāk.
Un man vajadzēs to jaku ar kabatām, lai ir, kur paslēpt rokas.
Un man vajadzēs to elastīgo saiti ap kāju, lai būtu visiem redzams un saprotams iemesls sēdēt, kad citi dejos.
Bērnībā vakaros man bieži bija „sliktās domas”. Lielākoties par nāvi vai bezgalību, kas man likās – un vēl tagad liekas – tas pats. Tad nāca pie manis papus, viņš bija noguris, jo ļoti daudz strādāja, tomēr vienmēr bez atrunām sēdēja uz gultas malas, dažkārt stundu, pat vairāk, un turēja manu roku. Kamēr es aizmiegu. Viņš neko tādu īpašu neteica. Jā, nu, ka visi mēs mirsim, un tas ir dabiski. Un ka bezgalību neviens nevar iztēloties. Ja papus teica, ka tas ir dabiski, tad tas arī sāka likties dabiski. Un tomēr nezuda cerība, pat ticība, ka papus mani var pasargāt arī no tā. Palēnām viss norima, apklusa, sliktās domas ierāvās atpakaļ, es gulēju. Dažreiz vēl jutu, kā papus uzmanīgi atbrīvo savu roku un klusiņām pieceļas, bet tas jau bija pusmiegā. Mazo lampiņu viņš vienmēr atstāja degam.
Tagad man arī nāk sliktās domas, visvairāk rudeņos. Visādas domas, juku jukām, nu jau bieži vien tādas gluži praktiskas, par pienākumiem, piemēram, un par atbildību. Un prasmi dzīvot. Bet nāk arī tās vecās, no bērnības. Žurnāla Rīgas Laiks intervijās ar filosofiem es visdedzīgāk meklēju viņu atziņas par nāvi. Dažs izsakās asprātīgāk, trāpīgāk, dažs aptuvenāk un neskaidrāk, bet neko mierinošu vēl neesmu atradusi. Daži saka, ka galvenais dzīves uzdevums esot iemācīties nomirt. Izlasu, iegaumēju, aizmirstu. Jā, kad biju maza, es paniski baidījos, ka papus un mamma varētu nomirt. Un jau drusku vēlāk, kad ar papu bijām noslēguši bezvārdu vienošanos par nāves neizbēgamību un dabiskumu, es sev solīju, ka viņu nāves brīdī būšu klāt un turēšu viņu roku, un stāstīšu par to, kas viss būs vēl pēc tam, kaut arī pati tam neticēšu. Es gribēju, lai viņi aiziet ar maniem stāstiem. Tā naivi.
Tagad vakaros cits vīrietis tura manu roku, bet tas vairs nepalīdz tik labi. Jo es esmu pieaugusi un saprotu, ka neviens cilvēks otram tā īsti palīdzēt nevar. Ne dzīvot, ne nomirt var otra vietā. Pieaugušam ir jātiek galā pašam. Kā prot. Var, piemēram, rakāties savā dvēselē un meklēt tur dzīves attaisnojumu. Bet dvēseles saturs, izrādās, neko īpaši no kuņģa satura neatšķiras. Tu ņem, izgāz iekšas, dari to vienatnē vai publiski, dzērumā vai skaidrā prātā, tas jau vairāk no temperamenta, no rakstura, no zvaigžņu stāvokļa atkarīgs. Izvem un sāc pētīt, kas tev tur īsti ir. Lielākā daļa vēlmju un ieceru jau tāda sagremota vai pussagremota, jaunībā norītie nažu asmeņi ar gļotām apauguši, un arī tādi mazi, asiņaini kunkulīši saskatāmi, kuros vēl var atpazīt, teiksim, ticību, cerību, mīlestību, - šitādas lietas. Pa kādam sīkam kriksītim labestības, ko ātri saēd ikdienas īgnuma skābe. Un lieli, pelēki kamoli visādu baiļu, - nu tādi, kā tie, ko kaķi atvemj, kad viņiem spalvas kuņģī sakrājušās. Pats velns netiks gudrs. Un par smaku labāk nerunāsim.
Bet sirds, ziniet, vispār nemaz nav, ārsti melo, nesen aplūkoju savas plaušas rentgenogrammā un jutos vīlusies - tāds tukšums vien ir starp ribām.
Skumji? Un kāda jēga šai slejai? Nekāda.
Lai tad tiek vismaz beigās viens padoms:
man sapnī kāds teica, tikai ziemā, putenī tos varot redzēt, ja ilgu laiku nākas tālumā vērties, un dažkārt arī rudeņos, miglā, kad neredz vispār neko, un tu ej vai brauc ar mašīnu, vai stāvi un gaidi kaut ko, ārā vai pie loga, un tad tikai tāds melni pelēks pēkšņi gar acīm aizslīd, pat ne gar acīm, bet tā kā ar sānu redzi tu kaut ko nomani,un domā - bija vai nebija, vai rādījās tikai, no noguruma, no vienmuļības?- bet nē - tie esot viņi, ceļu pazaudējušie. Aklu putnu kāsis. Kas tos reiz ieraugot, pats nekad ceļa vairs nerodot.
Tāpēc putenī un miglā labāk zem kājām skatīties, acu nepacelt, tā.
Un mazo lampiņu ziemas naktīs atstāt degam.
XXX
AKLU PUTNU KĀSIS (kārtējā rudens depresīvā)
No šī brīža būs tikai nogurums. Ilgi. Līdz pavasarim.
Un viņi teiks: nu ko, kas ir, vai tad tu neesi atpūtusies diezgan.
Un man vajadzēs to somu uz muguras, lai justos stabilāk.
Un man vajadzēs to jaku ar kabatām, lai ir, kur paslēpt rokas.
Un man vajadzēs to elastīgo saiti ap kāju, lai būtu visiem redzams un saprotams iemesls sēdēt, kad citi dejos.
Bērnībā vakaros man bieži bija „sliktās domas”. Lielākoties par nāvi vai bezgalību, kas man likās – un vēl tagad liekas – tas pats. Tad nāca pie manis papus, viņš bija noguris, jo ļoti daudz strādāja, tomēr vienmēr bez atrunām sēdēja uz gultas malas, dažkārt stundu, pat vairāk, un turēja manu roku. Kamēr es aizmiegu. Viņš neko tādu īpašu neteica. Jā, nu, ka visi mēs mirsim, un tas ir dabiski. Un ka bezgalību neviens nevar iztēloties. Ja papus teica, ka tas ir dabiski, tad tas arī sāka likties dabiski. Un tomēr nezuda cerība, pat ticība, ka papus mani var pasargāt arī no tā. Palēnām viss norima, apklusa, sliktās domas ierāvās atpakaļ, es gulēju. Dažreiz vēl jutu, kā papus uzmanīgi atbrīvo savu roku un klusiņām pieceļas, bet tas jau bija pusmiegā. Mazo lampiņu viņš vienmēr atstāja degam.
Tagad man arī nāk sliktās domas, visvairāk rudeņos. Visādas domas, juku jukām, nu jau bieži vien tādas gluži praktiskas, par pienākumiem, piemēram, un par atbildību. Un prasmi dzīvot. Bet nāk arī tās vecās, no bērnības. Žurnāla Rīgas Laiks intervijās ar filosofiem es visdedzīgāk meklēju viņu atziņas par nāvi. Dažs izsakās asprātīgāk, trāpīgāk, dažs aptuvenāk un neskaidrāk, bet neko mierinošu vēl neesmu atradusi. Daži saka, ka galvenais dzīves uzdevums esot iemācīties nomirt. Izlasu, iegaumēju, aizmirstu. Jā, kad biju maza, es paniski baidījos, ka papus un mamma varētu nomirt. Un jau drusku vēlāk, kad ar papu bijām noslēguši bezvārdu vienošanos par nāves neizbēgamību un dabiskumu, es sev solīju, ka viņu nāves brīdī būšu klāt un turēšu viņu roku, un stāstīšu par to, kas viss būs vēl pēc tam, kaut arī pati tam neticēšu. Es gribēju, lai viņi aiziet ar maniem stāstiem. Tā naivi.
Tagad vakaros cits vīrietis tura manu roku, bet tas vairs nepalīdz tik labi. Jo es esmu pieaugusi un saprotu, ka neviens cilvēks otram tā īsti palīdzēt nevar. Ne dzīvot, ne nomirt var otra vietā. Pieaugušam ir jātiek galā pašam. Kā prot. Var, piemēram, rakāties savā dvēselē un meklēt tur dzīves attaisnojumu. Bet dvēseles saturs, izrādās, neko īpaši no kuņģa satura neatšķiras. Tu ņem, izgāz iekšas, dari to vienatnē vai publiski, dzērumā vai skaidrā prātā, tas jau vairāk no temperamenta, no rakstura, no zvaigžņu stāvokļa atkarīgs. Izvem un sāc pētīt, kas tev tur īsti ir. Lielākā daļa vēlmju un ieceru jau tāda sagremota vai pussagremota, jaunībā norītie nažu asmeņi ar gļotām apauguši, un arī tādi mazi, asiņaini kunkulīši saskatāmi, kuros vēl var atpazīt, teiksim, ticību, cerību, mīlestību, - šitādas lietas. Pa kādam sīkam kriksītim labestības, ko ātri saēd ikdienas īgnuma skābe. Un lieli, pelēki kamoli visādu baiļu, - nu tādi, kā tie, ko kaķi atvemj, kad viņiem spalvas kuņģī sakrājušās. Pats velns netiks gudrs. Un par smaku labāk nerunāsim.
Bet sirds, ziniet, vispār nemaz nav, ārsti melo, nesen aplūkoju savas plaušas rentgenogrammā un jutos vīlusies - tāds tukšums vien ir starp ribām.
Skumji? Un kāda jēga šai slejai? Nekāda.
Lai tad tiek vismaz beigās viens padoms:
man sapnī kāds teica, tikai ziemā, putenī tos varot redzēt, ja ilgu laiku nākas tālumā vērties, un dažkārt arī rudeņos, miglā, kad neredz vispār neko, un tu ej vai brauc ar mašīnu, vai stāvi un gaidi kaut ko, ārā vai pie loga, un tad tikai tāds melni pelēks pēkšņi gar acīm aizslīd, pat ne gar acīm, bet tā kā ar sānu redzi tu kaut ko nomani,un domā - bija vai nebija, vai rādījās tikai, no noguruma, no vienmuļības?- bet nē - tie esot viņi, ceļu pazaudējušie. Aklu putnu kāsis. Kas tos reiz ieraugot, pats nekad ceļa vairs nerodot.
Tāpēc putenī un miglā labāk zem kājām skatīties, acu nepacelt, tā.
Un mazo lampiņu ziemas naktīs atstāt degam.
:
Tā kā dzīvoklis mums bija kurināms ar malku, bet labierīcību nekādu nebija (ateja, kopīga ar kaimiņiem, kāpņu telpā, bet dzīvoklī viens vienīgs aukstā ūdens krāns ar izlietni virtuvē, un tai izlietnē, atvainojus, dažkārt mēdza arī čurāt), mēs regulāri gājām uz pirti.
Parasti uz pirti turpat pie Āgenskalna tirgus, velns, nevaru atcerēties ielas nosaukumu. Pirts bija neliela, un tajā bija vīriešu dienas un sieviešu dienas.
Gājām ar mammu un omu. Viņas ļoti baidījās no visādām infekcijām. Izģērbjoties man vajadzēja stāvēt uz tā sēžamā plauktiņa pie skapīša. Visu laiku bija uztraukums, ka mani "nesapūš", tādēļ skapīti meklēja tālāk no durvīm. Tikko izģērbos, mani ietina dvielī, un, tādu dvielī ietītu, arī ienesa pirtī. Ienesa - jo nekādas gumijas čības laika tolaik nebija pupolāras, un staigājot pa grīdu varēja dabūt nagu sēnīti. Pirts ieštelpā mani uzreiz nolika uz beņķa un lika stāvēt. Ķipīšus, tos skārda, nemaz nebija tik viegli dabūt, jo dažas tantes ņēma divus vai trīs. Vienā mazgāties pašām, otrā kājas mērcēt, trešo turēt blakus.
Iepretim dušām bija galds ar vairākiem (laikam trim) ūdenskrāniem. Uz turieni gāja ar ķipi pēc ūdens. Pirmā lieta bija sola plaucēšana. Kamēr Oma sargāja mūsu iekaroto solu, mamma gāja pēc verdoša ūdens. Solu nolēja ar vairākiem ķipjiem šī verdošā ūdens, tad ziepēja un berza, tad atkal plaicēja. Tikai pēc tam drīkstēju apsēsties. Troksnis pirtī bija šausmīgs. Visas tās atbalsis, ūdens šļakstoņa. Mani pilnīgi apbūta sieviešu miesas. Daudzas bija TIK milzīgas. Dažādu formu nokarenie vēderi. Neiedomājami lielie pupi. Mūsu ģimenē tādu pupu nebija, lai gan mamma vienu laiku bija tīri resna. Mana omīte toties izskatījās pēc skeleta, kurš apvilkts ar vaļīgu vistas ādu. Krūtis viņai bija pilnīgi tukšas un garas. Ik pa brīdim kāda sieva izgāza savu netīrā ūdens ķipi uz grīdas, tad bija balti-pelēki-ziepaina ūdens plūdi. Kāda cita tad vienmēr kliedza, lai tak skatoties, kur gāž savas samazgas. Vispār tie ūdeņi bija ļoti netīri, tas nu jāsaka gan, jo laikam jau tik pārāk bieži cilvēki pirtī vis negāja. Es neatceros, cik bieži gājām mēs, bet laikam arī nepārspīlējām (varbūt manu mūžīgi slimību dēļ, un vēl mums bija tāds dakteris, kurš teica, ka no nemazgāšanās vēl neviens neesot nomiris), jo mazgāšanās procedūra parasti bija tāda: vispirms saslapēties, iesiepēties, noskaloties, kādu brīdi pagaidīt, un tad "novelties". Tas nozīmēja novelt veco ādu. Rīvē savu ādu tikmēr, kamēr veā āda sāk savelties tādās pelēkās desiņās. Jo vairāk izdodas novelt, jo labāk. Velšanās man ļoti nepatika, nē, sava bauda jau tur arī bija, bet tomēr nogurdinoši, un vienmēr bija aizdomas, ka par maz novelts. Pēc tam visu to skaloja nost. Pirts grīda pludoja vien no tādiem, ar vecām ādām pilniem ūdeņiem. Citas sievas jau arī grieza nagus, varžacis, viss tas peldēja pa to grīdu.
Sievas bieži lūdza citām sievām, pat pavisam svešām, noberzt sev muguru. Es arī esmu berzusi tādas muguras. Sieva noliecas, atbalstās ar rokām uz pirts beņķa, dibens pret tevi, un tu berz. "Stiprāk, nu, stiprāk", visu laiku mudina sieva. Viņām nekad nebija stipri diezgan.
Kad es biju gatava, rozā un gluda, svaiga kā gurķītis, un arī mamma un oma bija nomazgājušās, tad man bija jāpagaida uz beņķa, kamēr mamma ieiet ģērbtuvē pēc dvieļa. Dvielī ietītu mani atkal nesa ārā un ātri, ievērojot noteiktu sistēmu, lai sasodītais vējš vai vēss gaiss netiktu klāt, saģērba. Tikai pēc tam ģērbās mamma, viņa vienmēr sūdzējās, ka nevar apģērbties, jo visu laiku no jauna sasvīst.
Tad pa auksto ziemas vakaru gājām mājās. Tolaik ziemas vakari tiešām mēdza būt auksti, un parasti uz trotuāriem bija gludi nomīdīts, ar smiltīm nokaistīts sniegs. Sāli laikam nelietoja, jo sniegs nekusa. Bija tāds ciets, zilgans un skaists, tikai brūnu smiulšu taciņu pa vidu.
Man, protams, neļāva elpot un runāt.
Kaut kad vēlāk sākām braukt uz moderno pirti "Varavīksne". Tur atkal bija tā nelaime ar rindā stāvēšanu. Sieviešu nodaļa atradās 3.stāvā, bet rinda dažreiz sākās jau pirmajā. Atceros, ka man bija šausmīgi neērti satikt pirtī vīriešus. Ne jau plikus, nē, vienkārši tos, kuri arī atnākuši uz pirti mazgāties. Tas likās kaut kā nepieklājīgi.
Pēc pirts, kad braucām mājās ar 2.tramvaju, es šausmīgi baidījos satikt kādu paziņu, jo, kā man likās, izksatījos briesmīgi. Ar to sarkani pietvīkušo seju un uzpampušo degunu.
Nu, par degunu es jau esmu rakstījusi.
Tas viss kaut kā nejauši ienāca prātā, jo neesmu vēl šorīt bijusi dušā, bet nu gan jāiet.
Parasti uz pirti turpat pie Āgenskalna tirgus, velns, nevaru atcerēties ielas nosaukumu. Pirts bija neliela, un tajā bija vīriešu dienas un sieviešu dienas.
Gājām ar mammu un omu. Viņas ļoti baidījās no visādām infekcijām. Izģērbjoties man vajadzēja stāvēt uz tā sēžamā plauktiņa pie skapīša. Visu laiku bija uztraukums, ka mani "nesapūš", tādēļ skapīti meklēja tālāk no durvīm. Tikko izģērbos, mani ietina dvielī, un, tādu dvielī ietītu, arī ienesa pirtī. Ienesa - jo nekādas gumijas čības laika tolaik nebija pupolāras, un staigājot pa grīdu varēja dabūt nagu sēnīti. Pirts ieštelpā mani uzreiz nolika uz beņķa un lika stāvēt. Ķipīšus, tos skārda, nemaz nebija tik viegli dabūt, jo dažas tantes ņēma divus vai trīs. Vienā mazgāties pašām, otrā kājas mērcēt, trešo turēt blakus.
Iepretim dušām bija galds ar vairākiem (laikam trim) ūdenskrāniem. Uz turieni gāja ar ķipi pēc ūdens. Pirmā lieta bija sola plaucēšana. Kamēr Oma sargāja mūsu iekaroto solu, mamma gāja pēc verdoša ūdens. Solu nolēja ar vairākiem ķipjiem šī verdošā ūdens, tad ziepēja un berza, tad atkal plaicēja. Tikai pēc tam drīkstēju apsēsties. Troksnis pirtī bija šausmīgs. Visas tās atbalsis, ūdens šļakstoņa. Mani pilnīgi apbūta sieviešu miesas. Daudzas bija TIK milzīgas. Dažādu formu nokarenie vēderi. Neiedomājami lielie pupi. Mūsu ģimenē tādu pupu nebija, lai gan mamma vienu laiku bija tīri resna. Mana omīte toties izskatījās pēc skeleta, kurš apvilkts ar vaļīgu vistas ādu. Krūtis viņai bija pilnīgi tukšas un garas. Ik pa brīdim kāda sieva izgāza savu netīrā ūdens ķipi uz grīdas, tad bija balti-pelēki-ziepaina ūdens plūdi. Kāda cita tad vienmēr kliedza, lai tak skatoties, kur gāž savas samazgas. Vispār tie ūdeņi bija ļoti netīri, tas nu jāsaka gan, jo laikam jau tik pārāk bieži cilvēki pirtī vis negāja. Es neatceros, cik bieži gājām mēs, bet laikam arī nepārspīlējām (varbūt manu mūžīgi slimību dēļ, un vēl mums bija tāds dakteris, kurš teica, ka no nemazgāšanās vēl neviens neesot nomiris), jo mazgāšanās procedūra parasti bija tāda: vispirms saslapēties, iesiepēties, noskaloties, kādu brīdi pagaidīt, un tad "novelties". Tas nozīmēja novelt veco ādu. Rīvē savu ādu tikmēr, kamēr veā āda sāk savelties tādās pelēkās desiņās. Jo vairāk izdodas novelt, jo labāk. Velšanās man ļoti nepatika, nē, sava bauda jau tur arī bija, bet tomēr nogurdinoši, un vienmēr bija aizdomas, ka par maz novelts. Pēc tam visu to skaloja nost. Pirts grīda pludoja vien no tādiem, ar vecām ādām pilniem ūdeņiem. Citas sievas jau arī grieza nagus, varžacis, viss tas peldēja pa to grīdu.
Sievas bieži lūdza citām sievām, pat pavisam svešām, noberzt sev muguru. Es arī esmu berzusi tādas muguras. Sieva noliecas, atbalstās ar rokām uz pirts beņķa, dibens pret tevi, un tu berz. "Stiprāk, nu, stiprāk", visu laiku mudina sieva. Viņām nekad nebija stipri diezgan.
Kad es biju gatava, rozā un gluda, svaiga kā gurķītis, un arī mamma un oma bija nomazgājušās, tad man bija jāpagaida uz beņķa, kamēr mamma ieiet ģērbtuvē pēc dvieļa. Dvielī ietītu mani atkal nesa ārā un ātri, ievērojot noteiktu sistēmu, lai sasodītais vējš vai vēss gaiss netiktu klāt, saģērba. Tikai pēc tam ģērbās mamma, viņa vienmēr sūdzējās, ka nevar apģērbties, jo visu laiku no jauna sasvīst.
Tad pa auksto ziemas vakaru gājām mājās. Tolaik ziemas vakari tiešām mēdza būt auksti, un parasti uz trotuāriem bija gludi nomīdīts, ar smiltīm nokaistīts sniegs. Sāli laikam nelietoja, jo sniegs nekusa. Bija tāds ciets, zilgans un skaists, tikai brūnu smiulšu taciņu pa vidu.
Man, protams, neļāva elpot un runāt.
Kaut kad vēlāk sākām braukt uz moderno pirti "Varavīksne". Tur atkal bija tā nelaime ar rindā stāvēšanu. Sieviešu nodaļa atradās 3.stāvā, bet rinda dažreiz sākās jau pirmajā. Atceros, ka man bija šausmīgi neērti satikt pirtī vīriešus. Ne jau plikus, nē, vienkārši tos, kuri arī atnākuši uz pirti mazgāties. Tas likās kaut kā nepieklājīgi.
Pēc pirts, kad braucām mājās ar 2.tramvaju, es šausmīgi baidījos satikt kādu paziņu, jo, kā man likās, izksatījos briesmīgi. Ar to sarkani pietvīkušo seju un uzpampušo degunu.
Nu, par degunu es jau esmu rakstījusi.
Tas viss kaut kā nejauši ienāca prātā, jo neesmu vēl šorīt bijusi dušā, bet nu gan jāiet.