Savas dzīves laikā esmu sapratusi vienu svarīgu lietu:

man nepatīk krāsaini, kantaini, musturoti šķīvji. Tas ir, man viņi patīk veikalā un smukās interjera blogu bildītēs, bet ne manās mājās. Šķīvim ir jābūt apaļam un baltam. Šķīvis ir audekls un ēdiens ir mākslas darbs.




Cita lieta - krūzes. Tās var gorīties visās pasaules krāsās un formās.

Pamodina mani tātad podružka 1 naktī ar smsku, vai man nebūtu mājās iemaldījies postinors, jo šī, tā teikt, aizballējusies. Lieta tāda, ka šajā katoļticīgajā salā tev ir jāskrien pie daktera un jāizdod 60 tugriki (50 vizīte + 10 zāles = sučkas, ne?) par to, ka vienu nakti tik ļoti gribējās kniebties "pa īstam". Nēnu, man jau nav žēl, es kāreiz nopirku vienu Latvijā, lai gan... nē, žēl tomēr ir - es uz mājām došos tikai augustā, tāpēc viņai kaut kur vajadzēs sadabūt man to tableti līdz vasaras beigām, vienalga, vai Polijā ir pie dakteriem jāskraida vai nav (apskatījos, ir - damn you, catholic countries!!!) Bet nu labi - man kā cilvēkam ar mīkstu sirdi nācās teikt "jā", jo viņas idiotiskais spāņu nu-jau-eksdraudziņš mēnesi atpakaļ pateica, ka šo vairs nemīlot kā agrāk un neuzskatot par pievilcīgu. Prikiņķe, tu ievācies ar savu sirdspuķīti jaunā mājā, viss skaisti, aizbraucāt ceļojumā uz Vjetnamu, tad vienu svētdienu tu viņam gatavo omleti un viņš tev izspļauj šitādu. Nu, un viņa, protams, aiz sirdssāpēm pacentās aizmirsties.
Ai nu bļe, krupis žņaudz.

Es parasti tādas bildes nelieku, taču te misteram Sunny Boy ir pilnīga taisnība. Swag, my ass.