Vakar nopirku biļeti līdz Salaspilij. Lasīju, lasīju un aizlasījos līdz Ogrei.

Gan draudziņa mamma, gan priekšnieks uzrakstīja man smskas, lai pārliecinātos, ka es neatrados TAJĀ maximā. Neatrados gan. Sīkums, bet patīkami, ka iedomājās. Par cilvēkiem gan žēl. Tas man atgādina ļoti līdzīgu traģēdiju, kad manā bērnībā nogruva jumts kādam Tallinas tirdz. centram ar, iespējams, tikpat daudz bojā gājušajiem.

Šodiena paiet zem suņu zīmes, kā izskatās. Šorīt, brokastojot Innocent coffee, pie manis pieskrēja mazs, balts sunītis, uzrāpās uz dīvāna un sāka laizīt manu roku. Vēlāk, kad gāju meklēt kādu brīvu frizētavu, kura man pēc iespējas ātrāk nokrāsotu matus, iegāju kādā skaistumkopšanas salonā. Tur mani sagaidīja izbrīnīta sieviete ar krāsu matos un bīgls. Bīgls tik ilgi un nekustīgi uz mani skatījās, ka man jau sāka likties, ka tā ir statuja. Beigās viņš tomēr atdzīvojās, pienāca mani apošņāt un apgūlās pie kājām. Man gan nācās bīglu pamest, jo neviens mani tuvākajā laikā pieņemt nevarēja, un es aizdevos uz netālu esošo Bbbinniju. Binnija man pieturēja durvis, es aš neērti sajutos. Bet runājot par suņiem, tur bija maziņš čivauva, kurš bizoja man nemitīgi apkārt, droši vien Binnijas sunītis. Lai nu kā, diena vēl nav beigusies un esmu gatava sastapt vēl vienu četrkājaino draugu. Galvenais, lai ir draudzīgs un nav blusains :)